Negribētos jau priekšlaicīgi sapriecāties no sērijas – "Man bija taisnība! Man bija taisnība!", pirms tam "sunim" – referendumam un ārkārtas vēlēšanām – nav pavisam pārkāpts pāri, bet tomēr… Šķiet, ka rosinājums atlaists Saeimu tā arī paliks par vienīgo un pēdējo reizi, kad Valdim Zatleram, nu jau – eksprezidentam, izdevās mazliet izbāzt galvu saulītē, paceļoties virs pelēcīgā, neskaidras izcelsmes aizdomu mākonīša, kas ap viņu mutuļot mutuļojis jau kopš paša ievēlēšanas brīža.
Ir jau, protams, jauki, ka mums – vēlētājiem – nu ir dota iespēja izpausties un referendumā nodemonstrēt, ko domājam par stīvēšanos esošajā koalīcijā, kur teju katrs pieņemtais lēmums iet garo savstarpējās tirgošanās ceļu, ar obligāto pieturu neoficiālajā karalistē – Ventspilī. Stādos priekšā, kā tas notiek: "Mēs atbalstīsim ģenerālprokurora, prezidenta vai jebkura cita amata kandidātu, a jūs mums kādu miljonu projektiņu, ja?" Un, kas pats skumjākais, brīva vieta fantāzijām un sazvērestības teorijām nemaz netika atstāta, jo šo bezprincipiālo tirgošanos tā īsti nemaz neviens necentās un necenšas slēpt! Tā teikt – viss normāli… Bet, ar vienu roku devis, ar otru Zatlers Latvijas izredzes izrāpties no politiskās krīzes ar savas partijas izveidi ir proporcionāli samazinājis. Manā ideālajā pasaulē viņš būtu veicis savu revolucionāro izlēcienu ar Saeimas atlaišanu un pagājis maliņā kā "mūžam gaišas tēls". Bet, nē, kas reiz no spēkavota tautas atbalstu pasmēlies taču nevar tā vienkārši pievērsties kādam parasto mirstīgo darbiņam!? Rezultātā – uz teju katru latviski runājošo ir pa partijai ar līdzīgiem deklaratīviem solījumiem un neskaidrām naudas plūsmām (tiek mēļots, ka Zatlera partiju, iespējams, finansiāli stutēšot kāds, kas reiz tā sauktās oligarhu partijas piesponsorējis). Savukārt krievvalodīgie, kas – tikai loģiski – vienotā frontē balsos par tiem, kur viss skaidrs (runā krieviski un nauda ar no Krievzemes). Iznākums… garantēts?