Labi, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska nāk no teicamnieku aprindām, līdz ar to jaunais amats nekļūs par placdarmu uzbrukumam kādreizējiem mocītājiem un viņu pēctečiem. (Reizēm šķiet, ka dažādu izglītības reformu bīdītāju vidū ir daudz ierēdņu, kas skolas gados gandrīz piebeigti ar nesamērīgajām un viņiem neizpildāmajām prasībām, toties tagad viņi izbauda atriebības saldo garšu…)

Jaunās izglītības ministres pārliecība balstās personīgajā pieredzē. Viņa, piemēram, uzskata, ka, mācoties astoņu skolēnu klasē, ir bijusi tikai ieguvēja, jo katru dienu mācību viela bija jāpārzina – izsaukšana bijusi garantēta katru stundu. Tagad regulāra tirpināšana par uzdoto vairs nedraud (formālo vērtēšanu ar “i/ni” daudzi, it īpaši vecākajās klasēs, par pilnu neņem), tāpēc gadās, ka kāds apgūstamo vielu patstāvīgi apgrābsta pirms ieskaites un tikpat veikli šo informāciju noglabā smadzeņu kambarī aiz slēdzenes, kam nolauzta atslēga. Ja ieskaites vērtējums neapmierina, tad to var labot (kaut vai “9” uz “10”). Un, kā norādījis Izglītības kvalitātes dienests, skolas var norādīt mācību skaitu uzlabošanas reižu skaitu un termiņu, bet nekādā gadījumā (pasarg, dievs!) nevar pieprasīt skolēnam pirms labošanas apmeklēt konsultācijas un izpildīt mājas darbus. Uz jautājumu, kāds normatīvais akts vai likums tiek pārkāpts, ja šādas prasības skolas vērtēšanas kārtībā tomēr tiek iestrādātas, Izglītības kvalitātes valsts dienests vēstulē atbild: “(..) netiek ņemts vērā Administratīvā procesa likuma 13. pantā noteiktais samērīguma princips, kas cita starpā nosaka, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajā daļā noteiktais princips, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros, savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim, kā arī publisko tiesību princips “aizliegts ir viss, kas nav atļauts”.” Pēc atbildes saņemšanas jutos tā, it kā uz mani būtu raidīta kārta verbālo šāviņu – pirmie principi manu pašapziņu stipri ievainoja, bet pēdējais piežmiedza pavisam. Es naivi biju iedomājusies, ka pietiek apskatīt likumus un normatīvos aktus, kas saistīti tieši ar izglītību, lai varētu risināt noteiktus jautājumus. Sapratu, ka bez juridiskās izglītības ir jāiet tik par IKVD (nejaukt ar citu abreviatūru!) iemīto taciņu – solis pa labi vai kreisi var draudēt ar uzmīšanu kādam likumam uz astes. Tomēr tā pabailīgi uzdrošinos pajautāt: “Kāds graujošs ļaunums sabiedrībai no tā, ka skolēns pirms atzīmes labošanas atnācis uz konsultācijām un uzrakstījis pāris mājas darbu? Kas tie par likumiem, kas ļauj kaut ko noteikt kvantitatīvi (termiņu, skaitu), bet nocērt saknē darbības, kas iecerētas, lai kvalitatīvi pilnveidotu skolēna mācību procesu?”

Ja ministres kundzei būtu tikai meita, tad reformu varētu arī apturēt, jo meita (izcilniece) teikusi, ka reforma neesot vajadzīga. Bet situācija ar dēlu, kam “no pirmās klases ir skolas trauma”, norāda, ka izglītības sistēmu vajag reformēt “akūti ātri”. Vēl ministre norādījusi, ka cilvēks var izdzīvot, ja 5. klasē nezina iekļaujošo teikuma priekšmetu un pareizrakstības izņēmumus. Bet vai tad latviešu valodas skolotājs turas pie teikuma locekļiem kā pie svētajiem baušļiem? Lūdzu, izravējiet visu lieko! Sabiedrības elite, jauno programmu veidotāji beidzot varētu skaidri un gaiši formulēt to zināšanu minimumu, kas jāzina un jāprot latviešu valodā, bez kura nevar iztikt. (Portālā “ss.com” sludinājumus nepieņem, ja ir daudz kļūdu. Cik tas ir “daudz”? Sludinājumā “Velos Iziret vienistabas dzivokli Carnikava. 1. Stāvs” acīmredzot vēl nav sasniegta šī kritiskā robeža.) Citādi jauno prasību kārta tiek lipināta uz vecajām (spēkā esošajiem standartiem), līdz izveidojas tāda divtonnīga stārķa ligzda, zem kuras labāk nestāvēt…