Izpētīts, ka uz pārējās, tā sauktās, "civilizētās" pasaules fona, eiropieši nebūt neizceļas ar īpašu attapību. Pat vēl vairāk – eksperti apgalvo, ka vismaz 80 miljoniem jeb katram piektajam eiropietim trūkst elementāru lasīt-rakstīt prasmju, kas salīdzinājumā ar, piemēram, Japānas un Kanādas iedzīvotājiem nav diez ko iepriecinošs rādītājs. Un diemžēl jāteic, ka arī Latvijas iedzīvotāji uz kopējās Eiropas fona ar labo piemēru neizceļas. Drīzāk pretēji…
Jau gadu gadiem malts, ka nepieciešamas reformas Latvijas izglītības sistēmā! Runāts par to, ka ārstu, inženieru, ķīmiķu rindas sāk burtiskā nozīmē nosirmot, jo jaunajiem trūkst gan pacietības, gan pamatzināšanu, lai varētu zinātnes bīdīšanas stafeti drošu sirdi nodota tālāk. Ir jau, ir pie mums, protams, arī ļoti apdāvināti jaunieši, diemžēl visbiežāk ar laiku Latvijā viņiem neizbēgami sāk kļūt par šauru. Tāpat vairākkārt spriests par to, ka nevaram tik mazā valstī atļauties tik daudz juristu, sabiedrisko attiecību un citu humanitāro zinātņu speciālistu. Un nav jau runa par to, ka izglītība (jebkāda) būtu slikta, tikai, būsim godīgi, nereti jauniešus vada ne jau sirdsšķīsta vēlme tiesas zālē vai reklāmas sfērā darboties; drīzāk – tas vienkārši ir vieglākās pretestības ceļš. Nu kādēļ gan lieki mežģīt smadzenes, piemēram, matemātikā, ja tai pat laikā (un praktiski par tādu pašu studiju maksu) var četrus gadus kaut ko stipri aptuvenāku, piemēram, sabiedriskās attiecības, apgūt? Tur, lai iegūtu diplomu, nav obligāti jāpiemīt talantam rakstīt! Nu nav visiem rakstura, lai sevi nepārtraukti lauztu un uzlabotu…
Un, lūk, zinot, apzinoties un identificējot problēmas Latvijas izglītības sistēmā, vien atliek pabrīnīties, kādēļ tad nekas jau gadu gadiem nemainās? Varbūt tādēļ, ka Latvijā, lai kļūtu par ierēdni vai deputātu, par labi atalgotu partijas personu valsts uzņēmumā, arī prasības ir tādas… aptuvenas? Un kādēļ gan tādam, ar ļoti aptuvenām atbildības prasībām bruņotam, deputātam mežģīt smadzenes, plānojot kaut kādas reformas, ja tāpat var turpināt lēni peldēt pa straumi?