Pirms pāris dienām atzīmējām nozīmīgu jubileju – Latvijas presei, turklāt tieši latviešu valodā rakstošajai apritēja 200 gadu. Vēstures liecībās redzams, ka 1822. gada 5. janvārī Lestenes mācītāja Kārļa Vatsona redakcijā Jelgavā tiek izdots pirmais latviešu valodā iznākošā laikraksta «Latviešu Avīzes» numurs. Kā mūsu «Gadagrāmatas» jaunākajā laidienā raksta vēsturnieks Agris Dzenis un arī pirms tam uzsvēruši daudzi citi pētnieki, šim notikumam ir viena no nozīmīgākajām lomām Rietumeiropā loloto Apgaismības ideju iedzīvināšanā iespējami plašākā sabiedrībā. Bet, iespējams, vēl jo svarīgāka bija šī laikraksta loma, modinot latviešu nacionālās jūtas, nacionālās pašapziņas iedīgļus. Iespējams, nebūtu «Latviešu Avīzes», nebūtu arī jaunlatviešu un viņu turpmāko centienu savas tautas un tās valodas labā. Nebūtu pārliecības, ka vispār ir un var būt tāda latviešu tauta un latviešu valoda!

Šim izdevumam pieder vēl kāds īpašs rekords Latvijas preses vēsturē – tas ir ilgmūžīgākais, jo pastāvēja līdz pat 1915. gadam, tātad 93 gadus!

Šajos 200 gados prese piedzīvojusi visai daudz dažādu lietu un pārvērtību: gan tā sekmējusi kultūras attīstību, gan kļuvusi politiska, gan lietišķi praktiska, gan bijusi progresīvu ideju iedvesmotāja un virzītāja, gan demokrātijas sargātāja un balsts, gan arī reakcionāru uzskatu paudēja, gan izklaidējoša un dažādu intrigu paudēja. Gan liegta, gan slavēta, gan pelta.

Atceramies savas valsts ceļu atkal uz neatkarību, kad jau 80. gados parādījās žurnālista Daiņa Īvāna raksts par mūsu likteņupi Daugavu. Svaigas vēsmas meklējām izdevumos, kur bija drosmīgāki redaktori un žurnālisti, kā, piemēram, laikrakstā «Literatūra un Māksla», arī žurnālā «Karogs». Vēlāk, jau barikāžu laikā,  var teikt, gandrīz visi izdevumi vienoja savus lasītājus kopīgai cīņai par valsts neatkarību. Šeit vēl gribas uzsvērt vienu īpaši nozīmīgu funkciju, proti, preses izdevumi ir arī sava laikmeta liecinieki un nereti informāciju, kuru nevaram gūt nekur citur, atrodam tieši laikrakstos un žurnālos. Pašlaik daudzi cilvēki vēlas uzzināt par saviem priekštečiem, pēta dzimtas kokus. Nereti informācija par to, kā senči dzīvojuši, gūstama tieši periodikas izdevumos. Arī domājot par pēdējiem gadiem, par šo gadsimtu, esam salīdzinoši daudz rakstījuši tā sauktos cilvēkstāstus par interesantiem cilvēkiem, savas zemes saimniekiem, par ģimenēm, viņu nodarbi, dzīves atziņām. Pat, ja kāds kādreiz pētīs savas dzimtas saknes, arī pēc šiem stāstiem varēs uzzināt, kā šajā laika cilvēki dzīvojuši, ko domājuši, kaut arī tie varbūt nemaz nebūs konkrētā pētnieka tiešie priekšteči. Zināmā mērā avīzēs atspoguļojas arī daudzo notikumu hronika. Tādējādi presei ir arī ļoti liela nozīme tieši vēsturiskos pētījumos gan plašākā mērogā, gan arī tādos, kuri interesē kādam konkrētam cilvēkam.

Arī preses dzīvē un attīstībā, tāpat kā jebkurā citā jomā, ir daudz neviennozīmīgu lietu. Viss zināmā mērā atkarīgs no tā, no kāda skatu punkta vērtējam. Negribu noliegt, ka pašlaik vislielākā preses nozīme ir būt demokrātijas sargam, strādāt informācijas jomā, kas pieskata un neļauj veidoties koruptīvām attiecībā valdībā un pašvaldībās, tāpat arī atspoguļot dažādus lasītājiem svarīgus informatīvus paziņojumus, arī stāstus par to, kā dzīvo cilvēki gan lielpilsētā, gan tālā lauku ciemā, atspoguļot dažādus notikums, pasākumus.  Un kaut arī dažkārt saka, ka drukātā prese gluži tāpat kā grāmatas tūdaļ, tūdaļ beigs pastāvēt, jo pārejam uz digitālo laikmetu, pasaules tendences vēsta ko citu. Kaut arī šis ir steidzīgs laikmets, kurā svarīga ir sausa, konkrēta informācija, diez vai būs tā, ka nevēlēsimies pēc lielā ikdienas skrējiena  paņemt rokās avīzi un palasīt gan dziļākas, pētnieciskas publikācijas, kas ir garākas par dažām rindiņām, uzzināt par kāda notikuma norisi, izlasīt kaut ko savām interesēm vai hobijam noderīgu, palasīt arī kādu literāru darbiņu…

Un…diezin, vai feisbukam, tviteram, tik-tokam un visam, kas galvenokārt ar reklāmas un pārdošanas mērķi ienāks mūsu dzīvē, būs jel kāda vismazākā interese par īstu, dzīvu latviešu valodu un to salīdzinoši skaitliski ļoti nelielo  cilvēces daļu, kas latviski joprojām runā, raksta, lasa un arī atzīstas mīlestībā…