Šo nedēļu pa lielam varam sākt ar it kā trim labām ziņām – neredzētā godībā princis Viljams salaulājās ar savu vienīgo, tikām bin Ladena dvēsele šķīrās no miesas, lai dotos pie līgavu pulka debesīs. Bet Latvija sestdien kļuva tīrāka…
Šo nedēļu Latvijā sola vēsāku, taču tas drēgnums šķiet vairāk no neziņas miglas – lai nu kopš viduslaikiem zināms, ka latvieši ir sēņēdāji, kas, aiz kokiem slēpjoties, stiepj lūdzošas ķepiņas, tomēr šodien pat cirsmā ķepiņas nerast – tautas skaitītāji sola, ka līdz diviem miljoniem tautas kopskaits tomēr nedavilkšot… Šī ziņa savā veidā izskaidro dažādu ierēdņu izteikumus par to, ka Latvijai bez importētā darbaspēka nebūs nākotnes; ka migrācijas politika vairs nav Latvijas, bet gan Eiropas iekšpolitikas jautājums; ka jauniešiem pareizāk darbu meklēt Eiropas dalībvalstīs; ka būs mums maģistrāle uz Maskavu; ka – tā kā nemanot Latviju izpērk naudīgie Krievzemes cilvēki (Kas gan cits ir Zentenes pils, Rīgas piena kombināta, Skrundas bijušās armijas pilsētiņas, Tukuma lidlauka īpašnieki..?) – pēc nekustamo īpašumu firmu datiem 2/3 pircēju ir Latvijas nerezidenti, kas, iegādājot īpašumu vērtībā virs Ls 100 000, iegūst uzturēšanās atļauju; lielākoties pērk dzīvokļus Rīgā vai īpašumus Jūrmalā…
Tā vien šķiet, ka Latvijas āda ir sadalīta, jo ko gan citu krustcelēs darīt – brāļoties – mīties – kristīties?… Mūsu trīsvienība ir krogs, baznīca un – tik cilvēciskās alkas pēc labākas dzīves. Kaut kā nesanāk būt saimniekiem savā zemē – allaž tas lielās naudas un tālo zemju vilinājums aizvīlis latviešus svešumā. Var jau teikt, ka caur gadsimtiem esam pastāvējuši un, dod, Dievs, vēl pastāvēsim, tomēr šodienas tendences ir ļoti nopietns izaicinājums šodienas politiķiem – domāt plašāk, nevis tikai par labāko kumosu kopīgajā silē. Un tas ir uzstādījums ikvienam – rast spēku vienotībā vai – labāk aizmirst šo valodu…