Reizi par reizei redakcijā risinās visai karstas diskusijas. Par daudz ko. Par moderno mākslu, par politiku, pensijām un elektrības tarifiem un citām vairāk vai mazāk nozīmīgām lietām… Pēdējā skaļākā – par Latviju un Igauniju, par abu valstu salīdzināšanu…
Nesen atzīmējām Igaunijas valstiskās neatkarības gadadienu, un droši vien tāpēc arī Latvijas masu medijos bija daudz ziņu un arī analītisku materiālu par kaimiņzemi. Saprotams, ka tajos, kā jau svētku reizē lielākoties cildināta Igaunija. Taču nekādi nevaru pieņemt, ka salīdzinot tiek nopelta Latvija. Igaunija esot attīstītāka, politiķi rīkojušies apdomīgāk, tās politiku nebīda oligarhi, un runā, ka pat autobusu šoferi esot labāki. Un ja vēl piemin, ka Latvijas mākslīgās apaugļošanas speciālisti izmanto igauņu vīriešu sēklu…tad aina ir teju pati pilnība.
Varam jau runāt par Igaunijas vēsturiskajām un saimnieciskajām priekšrocībām, par īpašo Somijas atbalstu. Arī par to, ka ģeopolitiski mēs – latvieši, esam visam pa vidu, tāpēc arī iekarotājiem un izsaimniekotājiem iekārojamāki. Bet šoreiz par ko citu, par sajūtām… Īsti nezinu, vai esam mazohisti, vai kas tamlīdzīgs, bet jau kopš neatkarības atgūšanas esam slavinājuši igauņus un pēluši paši sevi. Vai no tā ir kāds labums? Ja vairāk nekā 20 gadus ilga pelšana nekādus rezultātus nav devusi, varbūt vērts mainīt taktiku? Ja nespējam atrast, par ko sev uzmundrinoši uzsist pa plecu, varbūt vismaz beigsim sevi mocīt ar pastāvīgiem atgādinājumiem, cik citi ir labi un cik mēs paši slikti? Ko tad darīsim, ja Igaunijas vietā sāksim sevi salīdzināt ar Šveici? Tad jau vispār aizbrauks jumts!
Manuprāt, latviešu politiķiem daudz biežāk vajadzētu uzslavēt vienkāršo tautu. Tā teikt, uzsist uz pleca un pateikties par milzīgo pacietību, par apbrīnojamu spēju piemēroties dažādām izmaiņām, galu galā par to – ka viņi – politiķi, joprojām bez apsardzes var arī pa ielu staigāt…