Gandrīz vai žēl metas, ka vēlēšanas pie mums nenotiek biežāk. Tik daudz labu darbu, cik pēdējās pirmsvēlēšanu nedēļās paveic kandidāti, viņiem nav izdevies dabūt gatavu pat visos iepriekšējos četros gados kopā! Dala dāvanas, rīko lekcijas, labdarības un kultūras pasākumus, slēdz "vislabāko nodomu līgumus" ar dažādām ļaužu grupām. Deputātu kandidāti atklāj savas visintīmākās emocijas, sen aizmirstos talantus un sola, sola, sola… Nākotnē parūpēties par katru no mums un valsti kopumā… Daži jau kuro reizi atkal.
Taču šķiet, jābūt nu bezgala, vienkārši bezizmēra naivam, lai vismaz nenojaustu, ka sirdsšķīstās asaras un patriotiskās dziesmas mēģina slēpt vienu vienīgu daža kandidāta patieso vēlmi – īstenot savus dziļi personiskos mērķus. Un šie mērķi pirmsvēlēšanu reklāmām laužas cauri pat ne kā kāja, bet kā vesels trekns, praktiski nepiesegts āzis. Citādi kā ar bezgalīgu varas kāri nav izskaidrojams, kādēļ vēlētājiem gluži kā diabēta slimniekam cukurgaili solīt ausij tīkamas, bet būtībā kaitīgas lietas! Kā piemēru var minēt solījumus samazināt nodokļus, palielināt pensijas, sniegt neticamu atbalstu ģimenēm u.tml. Kurš gan negribētu dzīvot labāk, skaistāk, saulaināk, turīgāk un laikam jau arī tāpēc laimīgāk?! Būtu skaisti, ja vien… Ja vien nebūtu skaidrs, ka lielāko daļu apsolīto nākotnes "cukurkliņģerīšu un debesmannas" Latvija atļauties vairs vienkārši nevar! Tāpat skaidrs, ka ne jau nu kāds no malas nāca un Latvijas ekonomiku gandēja. Tie paši āži – personāži, kam vienreiz (dažam – pat vairākkārt) varu jau uzticējām, to savā labā paveica Un to, kā izrādās, it labi un varbūt vēl labāk var redzēt arī no malas. Piemēram, «The Economist», raksturojot situāciju Latvijā pirms vēlēšanām, uzsver – lai ar cik nebūtu dīvaini, "vecā gvarde", kas valsti ievilka pašreizējās problēmās, tik un tā cer, ka vēlētāji dos viņiem vēl vienu iespēju… Vai tiešām dos?
Viena no iepriecinošām ziņām gan ir, ka vismaz puse (ja ticam svaigākajām aptaujām) vēlētāju šoreiz savu balsošanas stratēģiju gatavojas mainīt, proti – balsot par citu partiju. Tik jācer, ka ar šo "pusi" pietiks, lai nākamos četrus gadus mūsu kopējo dārziņu līdz zemei nenograuž tie paši vecie āži.