Ak, nav laika: jāskrien, jāredz, jādzird, jāizdara, jāuzzina, jāiemācās, jāizpriecājas, un tā tālāk, un tā joprojām. Esam pieņēmuši, ka tāda ir šodienas pasaule – aizvien jauniem notikumiem pārpilna, un tāda ir dzīve – aizvien steigas un nemiera pilna. Jā, tas ir tiesa, taču… Reizēm varam (vai izdodas pavisam nejauši!) izkāpt no Laika upes. Veroties Ugunī, piemēram. Un vienalga – tas ir degošs kamīns, ugunskurs vai viena svece. Gluži tāpat mūs fascinē Ūdens – gan jūra, gan ezera spogulis, gan pilošas palāses atkušņa vai pēclietus dienā. Abos gadījumos šī ir daļa no Dabas stihijām, un stihijas cilvēku aizrāvušas vienmēr – ar savu varenību, savu neprognozējamību. Daļa no Visuma varenās mistērijas.

Ziema ir laiks (it īpaši – bargā sala dienas, kad bez vajadzības cenšamies no mājas ārā nelīst), kad daudzi cilvēki atskārst: viņi pēkšņi ir atstāti vai kādu apstākļu dēļ nonākuši vienatnē ar sevi. Ko nu? Nav mazums to, kam šāds ”pārbaudījums” ir par smagu: tad nu, visu dienu savā vienatnē ieslēgts, savā nodabā ”runā” arī televizors; austiņās grand nepārtraukta mūzika; uz ekrāna cits citu nepārtraukti nomaina seriāli un to varoņi… Darīt visu iespējamo, tikai nepalikt vienam! Sazin, kādas domas var prātā ienākt!

Taču, ja mēs no tā visa kaut uz brīdi distancētos? Jā, ko gan mēs ieraudzītu, paveroties apkārt? Putekļus uz sekcijas? Nokvēpušus griestus? Nemazgātus traukus?  Bet varbūt – sevi spogulī… Laisku un nekoptu, ar dzīvi neapmierinātu?

Izbeigsim! Viss var būt gluži citādi: uz brīdi izolējoties no sociālajiem tīkliem (ja tas neskar mūs un notiek kaut kur tālu, tad – vai to uzzināsim stundu agrāk vai vēlāk, tam taču nav nozīmes…), mēs reizēm pavisam citādi apzināmies savu stāvokli un pārdzīvojumus.  Mēs varbūt, pēkšņi uzzināsim vai sapratīsim par sevi kaut ko pilnīgi jaunu! Atcerēsimies senaizmirstas prasmes. Ar vissirsnīgākajām atmiņām pakavēsimies pagātnē, dažu labu notikumu vai cilvēku pēkšņi uztverot  un vērtējot pavisam citādi: sak, kā mēs pēc tam smējāmies! Vai – cik optimisma pilna kaimiņiene ir ikreiz, kad tiekamies, un cik labi viņa joprojām izskatās! Reizēm tas ir tāpat, kā, skatoties vecās labās filmas – citādi apģērbi un frizūras, cilvēku sejas, un problēmas… Ak, dodiet man šodien viņu problēmas! Paga, paga! Varbūt pēc kāda laika man arī savējās šķitīs ”pupu mizas”? Ir vērts apsēsties, dziļi ievilkt elpu un padomāt…

Viss plūst un viss mainās. Laiks, tā plūdums daudz ko maina. Lietas, kas pirms kāda laika šķita nesatricināmas, majestātiskas un nebeidzamas, izrādās, pakāpeniski mainās. Mainību var uztvert dažādi, arī traģiski, taču ir arī otra iespēja: mainību pieņemt kā mūsu eksistences neizbēgamu sastāvdaļu. Jā, daudz kas ir aizaudzis, daudzas ēkas ir tukšas, daudzas ģimenes un vienpatņi ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Iespējams, ka arī uz neatgriešanos, taču – vai tāpēc tauta ir pagrimusi? Arī vēsture, kā zināms, nevirzās atpakaļgaitā. Pareizāk laikam būs uzskatīt to visu par ierosmi būvēt savu dzīvi – un varbūt pat šo valsti – no jauna. Aizvien dzīvojot dziļā pārliecībā par to, ka mums ir bijuši un būs gudri, darbīgi, dzimto zemi mīloši cilvēki. Un katrs no viņiem esam arī mēs!