Laikam jau neesmu īsts jauno laiku cilvēks, kas atbildes uz visiem jautājumiem un risinājumu problēmām meklē interneta un sociālo tīklu biezoknī. Kā kuplā ģimenē dzīvojoša tipiska latviete šai ziņā esmu tikpat tipiska konservatīvā liberāle. Proti, vispirms ar visu cenšos tikt galā pati, un, ja kas, tad vēršos pie savējiem… Bet, ja nopietni, tad pilnībā pievienojos to pētnieku viedoklim, kas, vērtējot mūsdienu Latvijas sabiedrības problēmas, atklāj, ka līdzās nevienlīdzībai, tai skaitā sabiedriskā labuma sadalē viena no būtiskajām ir arī atbildīgu profesionāļu trūkums. Vienīgi man šo vēl gribētos papildināt ar piebildi, ka, iespējams, ne jau profesionāļu mums trūkst, bet trūkst amatpersonu, ierēdņu, uz kuriem tiešām varam paļauties. Turklāt, iespējams, tā nav pašu šo cilvēku, bet kaut kādā mērā arī sistēmas kaite…

Nu, piemēram, domājot par gadījumu Siguldā, kur ar nezkādu infekciju bija ļoti smagi sasirguši vairāki bērni. Sakiet, jūsuprāt, kāda jēga no milzīgā pārbaužu kvantuma un masīvā dažādu dienestu ”uzbrukuma” bērnudārzu ēdinātājiem, to darbiniekiem, mediķiem un pašvaldību darbiniekiem?! Ko mēs – sabiedrība, kuras resursi tādā veidā ir patērēti visai pamatīgi, esam ieguvuši? Vai ir skaidrs, kas un kā jādara, lai sevi un savus bērnus līdzīgā situācijā pasargātu vai līdz tai vispār nenonāktu? Vai tagad – vairāk nekā mēnesi pēc notikušā – vispār zinām, kas īsti noticis, kas infekciju izraisījis? Un, kas jo svarīgāk, vai varam paļauties, ka papildu pārbaudes un papīru kalni, iebiedētie pārmijnieki (ēdinātāji un bērnudārzu vadība) ir darījuši mūsu un mūsu bērnu ikdienu drošāku un veselīgāku?

Kā domājat, vai pēc par ekoloģisko katastrofu nosauktā Šlokenbekas dīķa piesārņojuma vides procesus uzraugošo un pašvaldības atbildīgo dienestu rosīšanās pēc būtības kaut ko ir mainījusi? Vai varam būt pārliecināti, ka ne tikai pēc papīriem, bet arī pēc būtības lielajos mūspuses uzņēmumos notekūdeņu attīrīšana tiek veikta godprātīgi? Vai nu varam būt droši, ka kontroles dienests katru videi (tātad arī cilvēkiem) nodarītu pāridarījumu rūpīgi un pēc būtības izmeklēs un izvērtēs? Vai ir pārliecība, ka, uzklausot iedzīvotāju sūdzību par to, ka, piemēram, Slocenē tiek ielaista dzeltena un smirdīga žļurga, tūdaļ (nevis pēc mēneša vai, tikai telefoniski sazinoties ar iespējamo vainīgo) inspektori arī dosies par notikušo pārliecināties uz vietas un, kas jo svarīgāk, meklēs problēmai reālu risinājumu?

Bet nevajag jau nemaz tik globālas parādības, diemžēl paļāvību un uzticēšanos valstij, tās struktūrām, tai skaitā pašvaldībām daudz straujāk zaudējam it kā pavisam vienkāršās un tepat, pašu ”pagalmā” labi redzamās lietās. Piemēram, pamatīga uzticības daļa nebūtībā pazūd tobrīd, kad kāds prasīgs pašvaldības arhitekts pēkšņi pilsētas centrā uzbliež bunkuram līdzīgu pamatīgu būvi, ko oficiālos papīros nosauc par… pārvietojamu dārza mājiņu. Paļāvība gluži kā smiltis iztek caur pirkstiem, kad dažādu rangu atbildīgie skaidro, ka darbaļaužu masām par mūsu kopējo naudu nu ļoti nepieciešams vēl arī trešais asfaltētais jeb ceļš uz nekurieni.

Uzticēšanos, manuprāt, nekādi nevairo arī gadījums ar atkritumu apsaimniekošanu. Nu un, ka visi tie paši deputāti, kas ar putām uz lūpām aizstāvēja pašvaldības darbošanos šajā biznesā un neko negribēja dzirdēt par «Piejūras» nenomaksātajiem nodokļiem un valdei pietuvināto aptraipīto reputāciju, tagad atlaiž un apsūdz valdi, ko vienu pašu nu vaino visos grēkos, izliekoties, ka par tiem nekad un neko nebūtu zinājuši….

Un, jā, neslēpšu, personīgi manu paļāvību un uzticēšanos tam, ka pašvaldības darbinieki un arī valsts dienestu ieceltie uzraugi atbildīgi veic savus pienākumus pēdējā laikā nopietni iedragāja gadījums ar Durbes parku… Diemžēl speciālistu rīcība un skaidrojumi, nerada pārliecību, ka viņi zina likumus, kuru izpildi uzrauga, ka atceras savus solījumus un iepriekšējos lēmums, ka notikumus dabā nevērtē tikai pēc papīriem, tikai kā ”parasti ierasts” vai tad, kad vairs vērtēt jau nav arī ko…

Bet. Tik un tā. Es ticu savai valstij, ticu tās cilvēkiem. Ticu un zinu, ka mums ir gana daudz profesionāļu, kas izprot savas jomas drēbi un ir gana drosmīgi, lai, piemēram, neslēptos aiz paša vai sabiedrisko attiecību speciālistu bezpersoniski savirknētām un juridiskos terminos noslīcinātām frāzēm, bet runātu un arī rīkotos drosmīgi, godprātīgi un taisnīgi.

Ticu un arī zinu, ka ir gana daudz tādu, uz kuriem mēs varam paļauties.