Ne veikala, ne pasta, pat ne tikšanās vietas – šāda ir situācija daudzās apdzīvotas vietās laukos, kur nav skolas, kultūras nama, kopienu centra, kas ne tikai mudinātu ļaudīm satikties, bet būtu arī reāls jumts virs galvas. Jau piedzīvots, ka sapulces, bez kurām reizēm tomēr neiztikt, jo ir gan objekti, kas jāapspriež, gan pašvaldības dokumenti, notiek kāpņu telpās vai pagalmos cerībā, ka tobrīd neuzlīs. Protams, varētu jau iztikt arī bez satikšanās, taču, kā aicina Valsts prezidents, veidojot vēsturisko zemju likumprojektu, un arī tie politiķi, kas runā par vēlētu konsultatīvu padomi visās administratīvajās vienībās – pilsētās un pagastos, mums jāpaliek daudz aktīvākiem, lai apzinātos gan to, kas esam, gan – kur dzīvojam. Jāapzinās, ka esam ne vien šīs valsts, bet arī savas mazās kopienas – pagasta, ciema un dzimtas pamats un balsts. Vai pilsētā vai tālos laukos, bet savā – mazajā kopienā viens otram cieši līdzās.

Soli pa solim šādu sevis apzināšanos veicinājušas Pūres un Lamiņu bibliotekāres, par ko jau rakstījām pirms nedēļas. Bet bija vajadzīgi desmit gadi, lai veidotos kopiena, kas vismaz reizi gadā sanāk kopā un lepojas ar to, ka ar savu klātbūtni ir viens otru un šo vietu stiprinājusi. Tāpēc stāstā par to, ka laukos vajag vietu, kur satikties, svarīgākais ir arī cilvēks, kas to visu organizē. Un te nu jāsaka, ka laimīga tā vieta, kur ir šādi atsaucīgi un arī ļoti atbildīgi, iejūtīgi cilvēki, kas neatkarīgi no tā, kas amata pienākumos rakstīts – ”bibliotekārs”, ”skolotājs”, ”pastnieks” vai vienkārši – ”labs cilvēks”, pamanīs otrā to, ar ko viņam vienam grūti tikt galā. Bet tā ir reta prasme – uzrunāt tā, lai neaizbaidītu, neaizvainotu, nepazemotu, bet tieši otrādi – lai cilvēks uzticētos, justos saprasts un savējiem, savai kopienai vajadzīgs. Tie ir tik smalki mehānismi, kas cilvēkus satuvina un kas nav ar vārdiem aprakstāmi…

Un jā, tos iedarbina un arī lielā mērā uztur īstie cilvēki īstajās vietās. Vai vienkārši – nāk, kā saukti. Varbūt ne velti latviešiem ir šādām situācijām piemērots teiciens un tas nozīmē, ka visos laikos esam paļāvušies uz kādu, kas vienkārši būs redzīgāks?…

Bet vienmēr gribējies arī pajautāt, vai uz šādiem – redzīgiem un izpalīdzīgiem  – ļaudīm, reizēm – vienīgi uz viņiem paļaujas arī tie, kuru rokās ir visi resursi – transports, iespējamais atbalsts, zināšanas un, kam tāda redzēšana un saprašana pat amatu aprakstā vai partijas programmā ierakstīta? Vai tiešām atbildīgie paļaujas tikai uz bibliotekāru, pastnieku, kaimiņu? Vai domā, ka, piemēram, pastnieks par visbiežāk smieklīgi niecīgo algu piegādās vecajam vientuļniekam visu, kas, iesējams, viņam pienākas no pašvaldības?!

Par pastniekiem vispār ir īpašs stāsts, daudzi no viņiem zelta burtiem kopienu Goda grāmatās ierakstāmi, jo – atvedīs, aizvedīs, nopirks, lai gan patiesībā viņi paši lauku dzīves bezizejas situācijās nereti kļuvuši par situācijas ķīlniekiem.

Tāpēc tomēr jāmin, ka valsts daudzās programmās par galveno ar vieglu roku likusi cilvēku, tikai nez kā sanācis, ka nav tik viegli uzzināt, kā šim cilvēkam klājas. Tāpat jāteic, ka ar valstiskiem un vietējo varu lēmumiem ar vieglu roku aizslaucīts teju viss, kas varētu šim cilvēkam palīdzēt kādā vietā būt. Kas man nekaitētu laikos, ja ārsts būtu kilometrus 20 tuvāk, reiz teica kāda kundze intervijā. Kas nekaitētu, ja ceļš būtu līdzās, ja ziemā to kāds biežāk pieskatītu, ja autobuss kaut kripatiņu biežāk vietējā ciema pieturā piestātu… Jā, laukos cilvēks var dzīvot, bet tikai tad, ja viņš ir gana spējīgs un spēcīgs vai arī – ja viņam sasniedzamā tuvumā ir kaut viens par visiem viņu priekiem un bēdām, rūpēm zinošais. Ne pie rakstāmgalda un papīros, bet sirdī un klātbūtnē esošais – savējo vidū savējais.