Vasara beigusies. Ceturtdienu, kad top šīs rindas, sinoptiķi sola patīkamu – saulainu un siltu, un TV kanālu rīta programmu vadītāji novēl jauku dienu un arī visu atvasaru. Gribas ticēt, ka tā arī būs, jo pīlādži vēl joprojām pilni sarkanām ogu krellēm; koki joprojām savās zaļajās vasaras rotās; no gājputniem, šķiet, aizlidojuši pagaidām vienīgi stārķi un strazdi. Tik pasakaini skaistā rītā tā vien gribas izsaukties senlatvisko vēlējumu – lai top!

Čaklās zemkopju rokas gādājušas, lai jau laikus visa labība un pārējās dārzu veltes ir apcirkņos. Varbūt vieniem šobrīd pietiek ar atgriešanos no atvaļinājumiem, ceļojumiem un raibajiem festivāliem visas vasaras garumā, savukārt citi – laimīgi par piedzīvoto un pieredzēto – atkal jauki ierotījas māju siltumā un harmonijā, savējo pulciņā: iededz sveces, tumšajos vakaros stāsta spoku stāstus, pārcilā atmiņas un iegūtās atziņas, pārlūko teātru un koncertzāļu repertuārus. Pēc vasaras brīvlaika darboties atsāk dažādie pulciņi, studijas un kursi. Mācību gada ritmā jau iegājuši skolēni un studenti. Seniori un citi seriālu cienītāji atgriežas pie zilajiem ekrāniem. Vakaros daudzās mājās valda ierastais grāmatu, žurnālu un avīžu lasīšanas prieks.

Gada ritējumā sākas miera un nesteidzības pilns periods: savu dzimtas sakņu, savas valsts vēstures un mūsu piederības tai apzināšanās; arī zemzemes pasaules izzināšana un tradicionālais veļu laiks. Periods, kas raksturīgs rudenim un ziemai. Tagad, kad vasaras skriešanas beigušās, no jauna atceramies, ka visos laikos galvenais ir un paliek cilvēks: viņa vēlmes, viņa tiesības un ērtības, sapņi un ieceres. Varbūt pat ar citādām acīm palūkojamies uz solītājiem to visu mums nodrošināt. Kā valsts var pieļaut, ka vairākas institūcijas mums gadu desmitiem tikai sola rūpēties par veselības un izglītības jomu sakārtošanu, bet patiesībā esam tālu no tā? Un „kur tas suns aprakts”, ka ik pa laikam mūsu valstsvīri bez sirdsapziņas pārmetumiem var atļauties, piemēram, pa komandējumiem lidināties par savas tautas – ne saviem personiskajiem – līdzekļiem? Ka joprojām, neatkarīgi no tā, cik godīgas solījušās būt varas partijas – te vienā, te citā augstā amatā iekļūst savējie un draugu draugi? Un kārtējā teritoriālā reforma sāk atgādināt sen zināmo fabulu, kur labskanīguma dēļ muzikanti nepārtraukti… pārkārtojās, mainoties vietām. Vai nav neviena, kurš varētu izbeigt šīs un citas nejēdzības? Lai Rīga, kas ir mūsu valsts galvaspilsēta, nenoslīkst savos atkritumos. Lai vecajiem cilvēkiem nav caurām dienām jāstāv pazemojošās rindās ar lapiņām rokās, ja godīgi vēlas noziņot komunālajiem dienestiem savu skaitītāju rādītājus. Un – kur ņemt laipnus un atsaucīgus ierēdņus, ja visur taču trūkst darba roku: tad tāds – siltās un gaišās telpās sēdošais, labu „cieto algu” saņemošais var iedomāties, ka viņš savā krēslā ir Dieva vietnieks zemes virsū. Vai iejūtībai pirmām kārtām nav jābūt iedzimtai?

Ir rudens. Sākas apceres un pārdomu laiks. Nebūsim kūtri – dalīsimies cits ar citu gan zināšanās, gan izpratnē, gan sasniegumos un gūtajās atziņās. Nebūsim skopi arī laba vēlējumos un sirsnīgos vārdos. Priekšā ziema, un mēs šobrīd vēl nezinām, kāda tā būs – cik daudz siltuma un gaismas vajadzēs aizkurt pašu dvēselēs.