Kaut arī jaunais gads jau ir labi ieskrējies un notikumi, gluži kā pirmās ziemas vētras dzīti un pūsti, sagriežas virpuļu virpuļos, joprojām nākas atskatīties, lai izvērtētu, ar kādu bagāžu tad dodamies tālāk.

Svarīgākie notikumi – valsts simtgade, 13. Saeimas vēlēšanas, joprojām netapusī valdība un ”čekas maisu” atvēršana. Par pēdējo savas domas neesmu mainījusi – sen nokavēts, bet šobrīd pārsteidzīgs un nesagatavots lēmums. Lai šo domu pamatotu, ir jārod atbilde uz vairākiem jautājumiem. Un svarīgākie, manuprāt, ir vai ir atklāti tautas kangari, vai ir atjaunots vēsturiskais taisnīgums, vai attīrījušies un atjaunoti nu varam turpināt nācijas ceļu apzinātā mērķu vienotībā? Diemžēl, diemžēl… ne uz vienu no šiem jautājumiem nevaram atbildēt apstiprinoši. Kā savulaik represīvās sistēmas daļa (biju komjauniešu sekretāre), varu apliecināt, ka vadošā un virzošā loma it visā represīvajā sistēmā bija lielām un mazām vienīgās partijas cekām, un kāds tur taisnīgums, ja tie paši, kas daudz neko no reālās tautas vajadzībām neredzēja un nedzirdēja toreiz, jo barojās un apģērbās, tika izklaidēti un ārstēti specvietās un specapgādē, daudzviet joprojām ir gan vadošos, gan lietas virzošos amatos. Gan jāteic, jau mazāk valdībā un Saeimā, taču īpaši ”stiprajās” pašvaldībās – ka mudž… To pašu varam teikt par vadošajiem čekas darbiniekiem. Domāju, ka ne indriksonus, ne savickus kaut kāda tur maisu atvēršana itin nemaz  neuztrauc, kaut arī viņu šodienas labklājības pamats, un par to es itin nemaz nešaubos, ir tieši čekas gaiteņos iegūtā informācija un pieslīpētās iemaņas… Ir daudz iebildumu, taču vissāpīgākais, ka skaidri redzams – nepilnīgā un neizpētītā kartotēka veicina nācijas šķelšanos, tātad nav sasniegts svarīgākais iecerētās lustrācijas mērķis…

Toties vēlēšanu rezultāts, manuprāt, tomēr ir uzmundrinošs. Tāpēc ka apstiprināja, ka nauda tomēr neizšķir visu un ka pamazām politiskajos procesos ir gatavi iesaistīties jauni cilvēki. Jauni ne tikai gados, bet arī domāšanā un attieksmē pret lietām. Nu, labi šajā reizē viņus vēl īpaši ievēlēto vidū neredz, bet viņi ir aktīvo vēlētāju rindās un arī cerībās – nākotne būs!

Un, visbeidzot, neskatoties ne uz ko, manuprāt, aizvadītais gads atkal gan atgādināja, gan pārliecināja: mēs – neliela nācija pasaules notikumu krustcelēs – esam izredzēti; mums ir sava valsts, mums ir sava ļoti skaista zeme, ir sena un skanīga valoda, ir ļoti daudz radošu un talantīgu cilvēku! Un tagad atskatoties arī nāk apjausma, ka bezgala daudzie simtgades pasākumi gluži kā senie rituāli mums to atkārtojuši vēl un vēl. Jācer, ka, tāpat kā rituālos, ikviens no šiem atkārtojumiem būs par svētību. Gan valstij, gan ikvienam no mums. Lai top! Jauns gads, jaunas cerības un pārliecība. Par sevi un arī par savu valsti un tautu!