Aiz loga – rēna migla, pielijuši koki, zaļa zāle… Grūti noticēt, ka Ziemsvētku priekšvakars. Lielveikalos – burzma. Darbavietās un domubiedru grupās – burziņi. Čab košie iesaiņojumu papīri, pildās maisiņi… Jā, ir! Ir tomēr pirmssvētku laiks. Vien tās sajūtas – divējādas. Dažam – pat trejādas. Citam – vispār, sazin’ kādas. Šoreiz gribējās tieši par tām: varbūt sarunās ar cilvēkiem izdodas atrast formulējumu…

Kaimiņmājas sētniece, sakopdama savu teritoriju pie atkritumu konteineriem, teic: ”Mums jau laikam brīvu dienu tagad, svētkos, vispār nebūs. Cilvēki, brīvi no darba, svinēdami te visu tā piemēslos! Būtu jau ļoti labi, ja mestu ārā patiešām tikai nederīgo…” Bet patiesība ir pavisam cita: mēs pārāk labi dzīvojam! Pēdējais brīdis ielūkoties savos drēbju un ledusskapjos: bez tik daudz kā taču iespējams iztikt, savu dzīvi nepasliktinot ne par mata tiesu un neko nezaudējot no sirsnības un viesmīlības, ciemiņus uzņemot.

Paziņas pulē savu auto – došoties ciemos pie savējiem. Tad nu – ieteikums: lepni neaizšvīkstināsim savu autiņu gar vientuļas lauku mājiņas pustumšajiem logiem un pusizgāztajiem vārtiņiem – nav taču grūti piestāt, mazliet aprunāties, sveikt svētkos kaut ar mazu iepriekš sarūpētu nieku. (Ja nu vientuļnieks gadās pabailīgs, varam dāvaniņu atstāt kaut vai aiz durvju kliņķa aizkabinātu – no rīta, gaismiņā iznākot, cilvēkam būs patīkams pārsteigums.) Lai prieks un mīļums kaut uz brīdi ienāk arī vientuļās mājās!

Ir vēl kāds viltīgs paņēmiens, kā pārsteigt šo “steigas laikmetu”: tā vietā, lai visiem radiem, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem, utt. izsūtītu pāris virtuālajā telpā klejojošu pantiņu, labāk piezvanīsim – patiesi savējie taču mums nav apgrūtinājums, vai ne? Vēl labāk, ja jau laikus esam izsūtījuši Ziemsvētku apsveikumus rakstītā veidā. To saņēmējiem – ticiet man! – vissvarīgākā būs tieši mūsu uzmanība…

Un – pēdējais ieteikums – kā saulgriežu un/vai Ziemsvētku vakaru kaut uz brīdi padarīt rāmas apceres pilnu sagādāsim vaska sveci (vasks, salīdzinot ar citiem šim nolūkam izmantotajiem materiāliem, vislabāk uzglabā, vada un arī izplata tajā iekodēto informāciju). Tajā katrs no vakara dalībniekiem ar smalku adatiņu viegli ieskrāpē kādu seno latvju zīmi (var arī – sniegpārsliņu, saulīti, sirsniņu – viss labais derēs!), kas vairo tautas spēku, viedumu, veiksmi vai laimi. Vakara gaitā, kopīgi dedzinot šo sveci, visi mūsu vēlējumi cits pēc cita, gaismas, siltuma un mūsu labo domu virzīti, sāk piepildīties.

Lai top!