Pēdējo nedēļu laikā dažādu nozaru lauksaimnieki apkopoja paveikto, tikās ar valdības pārstāvjiem. Cita starpā zemkopības ministre Laimdota Straujuma līdz ar daudzajiem uzdotajiem jautājumiem izpelnījās lauksaimnieku atzinību. Vajadzēja paiet tik ilgam laikam, līdz mums ir bezpartejiska, profesionāla lauksaimniecības nozares ministre, kas turklāt uzdrīkstējās cīnīties par Latvijas lauksaimniekiem vissvarīgāko un nepieciešamāko – zemi! Un izrādās, ka problēmas, kuras risināšanu pirms dažiem gadiem uzskatīja teju vai par neiespējamu, ar pavisam vienkāršiem paņēmieniem risina arī citās valstīs. Gribot negribot rodas aizdomas, ka iepriekšējiem ministriem vai varbūt viņu partijām pašu zemes izpārdošana ārzemniekiem kaut kādā veidā bija izdevīga…

Pretī pozitīvajām emocijām, pārsteidza Latvijas Biškopības biedrības paziņojums par izstāšanos no Zemnieku Saeimas. Skaļi nosauktie iemesli ir gana cēli: Zemnieku Saeima aizstāvot tikai lielos, intensīvos ražotājus, tai neesot ilglaicīgas saimniekošanas mērķu un organizācija nepiekrīt arī neonikotinoīdu saturošo augu aizsardzības līdzekļu izņemšanai no aprites. Visi šie jautājumi tiešām ir svarīgi, taču nav viennozīmīgi, par tiem noteikti var un vajag diskutēt. Vai tāpēc uzreiz būtu jāizstājas no ietekmīgas nevalstiskās organizācijas? Turklāt nu jau gluži labi saprotot, cik tomēr liels spēks ir lauku ražotāju vienotībai.

Bet, iespējams, bitenieku nostājai ir pavisam cits, daudz nepatīkamāks, bet ticamāks iemesls – Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētāja Armanda Krauzes paziņojums, ka viņš piekrīt būt par zaļzemnieku pretendentu uz Rīgas Domes priekšsēdētāja amatu? Vēlēšanu laikā taču arī skandāls ir laba reklāma.

Un laikam jau priekšvēlēšanu gaisotnē ne tikai vēlētājam parastajam, bet arī rūdītam lauksaimniekam reizēm zūd spēja atšķirt graudus no sēnalām…