Kopš kritis dzelzs priekškars un notiek brīva tirdzniecība ar pārtikas precēm, visus šos vairāk nekā 20 gadus mums aizvien ir bijis aktuāls jautājums par to, ka jāpērk pašmāju ražojumi. Lai varētu izaudzēto pārdot, zemnieki paši brauc uz tirgu, meklē skolas, bērnudārzus, slimnīcas un citas iestādes, kur pārdot sabiedriskai ēdināšanai laukos izaudzēto produkciju – kartupeļus, bietes, burkānus, kāpostus u.c. Taču laika gaitā birokrātija sakārtojās un valsts iestādēm bija jārīko konkursi ar noteikumu, ka iepirks produkciju par viszemāko cenu. Situācijas visdažādākās: citi sadarbību zaudēja, jo šajā tirgū vēl vairāk ienāca uzpircēji, citi birokrātijas šķēršļus vienkārši apgāja, citi ar cerībām par labākiem laikiem atdeva saražoto par pusvelti.

Lai veikalos varētu pamanīt Latvijā ražoto produktu, Mārketinga padome izdomāja «Zaļo karotīti», kas nu kļuvusi par nacionālās kvalitātes shēmu un kas it kā ļauj atpazīt zināmas izcelsmes vietējo produktu. Pasākumā tika ieguldīta gan valsts, gan uzņēmēju nauda. Taču pajautājiet pircējiem veikalos, cik no viņiem ir kaut ko par karotīti dzirdējuši? Un vai tādai – par naudu pirktai – kvalitātei maz var uzticēties? Savukārt uzņēmējiem jādomā par to, vai ieguldītie līdzekļi ir atmaksājušies, vai cerētais mērķis sasniegts?

Pašlaik Tukums ir pirmā pašvaldība valstī, kurā tiek īstenots ES projekts  «Foodlink», kur plānots izstrādāt pārtikas iepirkuma stratēģiju, kurā tiek pētīts ceļš, kā produkts nokļūst no ražotāja līdz pircējam. Lai šo projektu realizētu, tiek pieaicināti ārzemju eksperti, gan arī strādās dažādās pašmāju institūcijās. Mērķis ir izveidot standarta līgumu, atbilstošus iepirkuma nosacījumus, kas sekmētu kvalitatīvas pašmāju produkcijas iepirkumu. It kā tik vienkāršas un pašsaprotamās lietās, bet tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi!?

Taču ja iecerētais izdosies, jaunie, izstrādātie iepirkuma nosacījumi varētu atvieglot pašu novadā audzēto produktu legālu nonākšanu līdz patērētājam.