Lai nezaudētu bez cīņas

Pirms pāris dienām klajā nācis starptautiskās preses un vārda brīvības organizācijas «Reportieri bez robežām» ikgadējais ziņojums «Pasaules preses brīvības indekss, kurā Latvija gada laikā pakāpusies par četrām vietām.
Pirmajā mirklī, tikai tabulā vien raugoties, protams, ļoti iepriecinoša ziņa. Skaidrs, ka, salīdzinot ar tām 156 valstīm, kas reitingā atrodas zemāk, piemēram, ar Turciju, kur neatkarīgu žurnālistu darbs vispār nav iespējams, un Slovākiju un Maltu, kurā žurnālisti nogalināti (kopumā pagājušā gadā nogalināti 65 žurnālisti), vai Čehiju, kurā prezidents Zemans atļaujas ierasties publiskā saietā ar stilizētu kalašņikova automātu, ko rotā uzraksts ”žurnālistiem”, mums tiešām ir paveicies.
Bet, iedziļinoties un izlasot starptautisko ekspertu vērtējumu līdz galam, ir skaidrs, ka esam ļoti apdraudēti. Un ne jau tikai mēs – Latvijas mediji un to žurnālisti, apdraudēta ir gan demokrātijas attīstība mūsu valstī, gan pati valsts. Lai arī par demokrātiju reizēm runājam gluži kā par… kompetenču izglītību (visi runā, bet, šķiet, ka nezina, ko), šī brīža definīcijas ir visai skaidra – demokrātija ir process, kam ir visai skaidras pazīmes. viena no būtiskākajām – strikta varas dalīšana, kur līdztekus vēlētai un izpildvarai, darbojas arī neatkarīga tiesu un neatkarīga mediju vara. Šoreiz par pēdējo. Kā domājat, cik ilgi pastāvētu kaut viena no pilsētas desmit (varbūt vairāk?) frizētavām, ja pēkšņi pašvaldība nolems, ka jāiegulda nodokļu maksātāju nauda un jāatver, nu, piemēram, skaistumkopšanas salons, kurā visi pakalpojumi iedzīvotājiem ir bez maksas? Un algai frizierēm arī jābūt, kā jau pašvaldībā paredzēts, ne zemāk par 760 eiro uz rokas. Un kur nu vēl koplīguma bonusi! Līdzīgs stāsts ir arī ar medijiem; ar pašvaldību un atsevišķu, teiksim tā, oligarhu, ieguldījumiem ”kabatas izdevumos”, konkurēt izdodas retajam…
Un vēl, ja runājam par preses brīvību, starptautiskie eksperti spriež, ka situāciju pavisam noteikti pasliktina Krievijas izcelsmes viltus ziņu izplatība, un kā otrs lielākais drauds ziņojumā tiek minēta pašvaldību ielaušanās mediju telpā. Turklāt, kā izrādās, visi šie jautājumi ir ļoti cieši saistīti. Tieši pašvaldību amatpersonas, kas, aizbildinoties ar vajadzību informēt sabiedrību, izdod ”vietējos laikrakstus”, ”avīzītes”, čivina tviterī, vai rīko jautājumu un atbilžu vakarus feisbukā, grauj demokrātijas pamatus. Tas notiek ar propagandai atbilstošajām metodēm – noklusējot sev neizdevīgas lietas, vietas un faktus, klāstot puspatiesības (vai reizēm – arī klajus melus), kā arī gari un plaši peldoties pašreklāmas pozitīvisma siltajā vannā. Un, kad šādi pūstā migliņa ir gana bieza, arī mūsu prāti ir gatavi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā nozīmē esam gatavi teju jebkurus murgus pieņemt par baltu patiesību un noticam pat labi pārbaudāmiem meliem, jo – ”nu tā taču nevar būt, ka tāds cienījams cilvēks, kas strādā vai ir ievēlēts domē, šitā melotu!?” Bet pārnestā nozīmē – propagandas primitīvisma dēļ pat vairs neesam spējīgi iedziļināties, pretstatīt, salīdzināt, vispārināt, secināt… – ar vienvārdu sakot, lielāko daļu no domāšanas darbībām nemaz vairs nespējam veikt. Lūk, šajā brīdī tad arī varam teikt, ka hibrīdkarā* nekādi cīnītāji neesam, bet tā informatīvajā frontē esam zaudējuši bez cīņas…
*Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: ”Ja konvencionālajā karadarbībā galvenā cīņa notiek starp valstu karaspēkiem, starp dažādiem militāriem grupējumiem [gaisā, uz ūdens, uz sauszemes], tad hibrīdkarā primāri cīņa tiek vērsta vai iedarbība tiek īstenota pret citas valsts sabiedrību [informācijas kampaņas, psiholoģisks spiediens] un lēmumu pieņēmējiem.









