Pirms rakstīt šīs rindas, agrā rīta stundā devos lūkot, kas notiek ar divām mūsu tuvākajām „līgotavām” – zālājiem pie  ”mazās Maximas” un bērnudārza «Pasaciņa».  Tur šovasar, zālāju renovāciju piedzīvojuši, krāšņi jo krāšņi ziedēja magoņu lauki. Tik skaisti un neparasti – pašā pilsētas centrā! Tukumnieki – visi kā viens! – garāmejot nebeidza priecāties. Arī garāmbraucēju acīm košie magoņu brunči nepalika nepamanīti. Zinu pat vienu kungu, kurš joprojām nebeidz sūkstīties, ka piemājas zālāju nopļāvis neīstajā laikā un pārāk zemu: tajā tik skaisti ziedējušas mārpuķītes!

Bet nu – par sava gājiena mērķiem. Rūpīgi appļautajā zālājā pie «Maximas» magones joprojām skaisti zied. Un pārējais zālājs appļauts saudzīgi, par zāles saknēm domājot, kas karstajā saulē vasaras vidū parasti izdeg brūnas – zemu pļaujot, putekļi vien griežas! Būs šovasar Līgosvētkos kur aci piesiet un papriecāties arī tiem tukumniekiem, kuriem nav ”savu lauku”– ne radu, ne draugu, ne vietiņas, kur sakurt ugunskuru, tiem, kuri šajos svētkos kaut kādu iemeslu dēļ skumst mājās vieni…

Savukārt, pie «Pasaciņas» jāsaskumst arī man: kāds pārcentīgais zāles pļāvējs, nokopjot vēl vakar ziedējušo magoņu lauku, skatu padarījis visai nepievilcīgu: tagad krāšņo puķu vietā rēgojas vietām ar zaļumu nenosegtā melnzeme. Vairs tikai pudurītis magoņu paglābušās ap reklāmstenda mietiņiem. Un tie pārdesmit deviņvīru spēki, kas aug tuvāk celiņa malā pie bērnudārza ēkas. Jājautā: vai tagad ir skaistāk?! Vai izskatās kārtīgāk? Un kurš gan kādu aplīgotu, ja magones te turpinātu priecēt katru garāmgājēju un braucēju?

Daudzviet pasaulē cilvēki patlaban aizdomājas par dabas saudzēšanu, arī appļaujot grāvmalas un ceļmalas. Tagad gan Šveicē, Austrijā, gan Vācijā, gan tepat mūsu kaimiņos, Gotlanē un citur to dara, padomājot par to, ka ne tikai Alpu pļavās, bet pat apputējušajās ceļmalās ir mājas kukainīšiem, mazputniņiem un sīkdzīvnieciņiem, bet arī par to, ka te iesējas, izaug un zied margrietiņas, madaras, vīgriezes, asinszāles, visu veidu āboliņš un kas tik vēl ne… Kad tik gudri un tālredzīgi būsim arī mēs, Latvijā? Savā mīļajā zemītē, pašā vasaras ziedēšanas laikā?

Un tagad – mazliet par pašu līgošanu (ja jau to pieminēju virsrakstā…) Iedzīvotāju skaitam samazinoties, bažīgi jājautā: cik mums vēl ir Jāņu? Ģimenē, radu lokā, novadā un valstī. Tautā, kas tagad pasākusi jaundzimušajiem puisīšiem dot Džeremija, Regnāra, Bila un tamlīdzīgus, latvieša mēlei reizēm grūti izrunājamus un prātā paturamus svešu tautu vārdus. Daudzi attaisnojas: sak, viņiem – nākamajiem pasaules pilsoņiem – būs vieglāk dzīvot ar svešā mēlē viegli izrunājamu un iegaumējamu vārdu. Te nu atkal jābrīnās: kas mūsu Jānim un Pēterim, mūsu Mārai un Laimai vainas? Atkal steidzam izdabāt pasaulei! Arī tad, kad neviens pasaulē no mums to ne gaida, ne pieprasa! Kāpēc, piemēram, Indijā, Japānā, Ķīnā, Arābu zemēs un – mūsu izpratnē visai eksotiskās tautās – visi nekļūst par Džoniem? Neatkarīgi no tā, cik grūti izrunājams pārējiem pasaules pilsoņiem varētu šķist viņu vecāku dotais vārds? (Un nebūsim augstprātīgi, runājot par šīm tautām: sak, dzīvo savā noslēgtajā vidē, neceļo, pasauli nepazīst… Tas sen vairs neatbilst patiesībai!)

Vasaras saulgrieži ir klāt! Ir klāt laiks ne vien priecāties un svinēt vasaras pilnbriedu, bet arī padomāt: ko varam darīt, lai savu zemi un tautu mīlētu vēl vairāk. Stiprāk un jēgpilnāk.