Aizvadītās nedēļas laikā daudz nācies interesēties un arī uzzināt par mūsu kaimiņu vēsturi, ikdienu un īpašajām lietām. Kad izlēmām veidot rakstus, kas veltīti Lietuvas un Igaunijas 100. dzimšanas dienai, nolēmām, ka vispirms centīsimies noskaidrot, ar ko tad šīs tautas lepojas. Šī izpēte un salīdzinājums ir devis interesantus, manuprāt, pārdomu vērtus rezultātus.

Piemēram, lietuvieši ļoti lepojas un, protams, pamatoti ar savu varonīgo pagātni, ar kādreiz pieredzēto spēju būt vienotiem, ar prasmi izvēlēties (vai saņemt Dieva sūtītus) vadoņus un izveidot varenu valsti. Tādu, kas valdīja no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Bet… Tieši savas senās valsts augstākajā pulkā lietuvieši sāka… kaunēties savas tautas un mātes valodas. Neviens cits kā paši lietuvieši izvēlējās runāt ”lepnākajā” poļu valodā, līdz teju vispār aizmirs runāt lietuviski… Un varbūt tieši tāpēc, ka bija lepni, ka noliedza saknes, ka kaunējās tēva un mātes, ka noliedza valodu, arī valsti pazaudēja?…

Igauņi? Lai arī pēc loģikas mazai un retināti salu teritorijā dzīvojošai tautai būtu jābūt drūmi konservatīvai un uz sevi vien, uz sevi vien vērstai, realitāte ir pavisam cita. Mūsu ziemeļu kaimiņi, ko tā puspajokam izsmejam par lēnu runu un darbiem, izrādās, gluži pretēji – ne tikai kāri ķer visu jauno, bet daudzējādā ziņā pat pamanās jauninājumu ziņā skriet visiem pa priekšu – pirmie balso internetā, izgudro jaunus sporta veidus un ceļ ultramodernus muzejus. Un ar ko tik igauņi nelepojas! Ar salām un mežiem, ar kosmonautu pārtiku un setu dziedāšanu, lepojas pat ar to, kas tā kā citiem piedienētos. Piemēram, saka, ka ir dziedātājtauta ar visvairāk tautas dziesmām, lai gan skaitļi liecina, ka mums – latviešiem – to ir vismaz par 500 000 vairāk… Un lepojoties igauņi ir neatlaidīgi – strīdas ar mums par pirmo Ziemassvētku egli, ar vāciešiem par to, kurš izgudrojis marcipānu. Turklāt nekādu starptautisku ķīviņu, vienkārši ņem un uztaisa kārtīgu internetkampaņu, un viss! Vienkārši pušķo savu egli kā pasaulē vecāko un stāsta par to visiem, kas dzird.

Vēl igauņi lepojas, ka runā vismaz divās valodās, ka internets ir katrā meža stūrī un ka mežu neizcērt. Igauņi lepojas arī ar to, ka… nav reliģiozi (lepojas oficiāli – valsts portālā!). Nu ja, igauņi jau nesaka, ka netic Dievam, viņi vienkārši netic viltus praviešiem, kas, ja tā paskatās Latvijas šodienā, rīko gan raganu medības, gan uzskata, ka sievietes nav tā vērtas, lai būtu mācītājas vai netiktu pakļautas vardarbībai…

Ko mums no tā visa būs mācīties? Manuprāt, seni panākumi ir rota, nenoliedzami, bet šodiena aicina domāt un rīkoties ātrāk un drosmīgāk. Otrs, katras sabiedrības, tautas, nācijas arī valsts galvenais balsts ir tās kopējās vērtības. Kampēju, nenovīdīgu zagļu un katram, kas maksā vairāk, kāri pārdoties alkstoši vadoņi savai valstij saules mūžu nesagādās. Par vērtībām – īstām, tādām, par kurām lepojamies savā, savu bērnu un kaimiņu priekšā – ir jālepojas ikvienam, katram no mums, kas grib arī Latvijai novēlēt saules mūžu..