Sacīt, ka skola jau pie durvīm, no skolēnu viedokļa laikam būtu pārsteidzīgi, jo dienas trīs, ko vaļoties, līdz 3. septembrim vēl palikušas.
Tieši šai laikā – un tā ik gadus augustā – DNB banka aptaujā iedzīvotājus, lai uzzinātu viņu viedokli par izglītības kvalitāti. Un šis viedoklis par visu lietu un norišu pamatu ir visai skarbs – 37% aptaujāto uzskata, ka izglītība ir ne laba, ne slikta, ka tā vienkārši ir, un viss; bez cerības, ka tā varētu uzlaboties. Tātad nekāda patosa – "Urrā, cik labas ir skolas!" "Cik no tām iznākam gudri!" Droši vien, ja būtu skolēns un uzzinātu, ko sabiedrība – arī mammas, tēti, skolotāji un darba devēji – domā par izglītību, iespējams, pārdomātu – mācīties vai ne, jo, ja reiz apkārtējie uzskata, ka ar to viss nav tai labākajā kārtībā, varbūt man tajā nemaz nav vietas?! Un varbūt tas arī izskaidro, kāpēc Latvijā kādi 3000 skolēni skolām, pašvaldībām un sociālajiem dienestiem pazuduši. Varbūt viņi šo vērtējumu bija tik ļoti ņēmuši pie sirds, ka turas tālāk no sliktas vai ne tik labas izglītības?!… Joks, protams.
Labi taču zinām, ka bez mācīšanās – klasē, tālmācībā, mājmācībā, kursos vai kā citādi – uz priekšu dzīvē tikt nevar. Pareizāk, ir jākustina smadzenes, jāmācās "galvas" gabali, sevi jāmoka un jāpārvar, lai, gluži kā Antiņš, kas uzjāja stikla kalnā, reiz sasniegtu visdažādāko izglītības līmeņu virsotnes. Bet ko darīt ar viedokli, ka tas, ko bērni (arī pieaugušie) dažādās izglītības pakāpēs apgūst, nemaz nav tik labs, ne vienmēr dzīvē der un ne katru virza uz priekšu? Ignorēt? Pieiet kritiski? Lai arī ne vienmēr viss ir kārtībā un tāpēc jau tiek risinājumi meklēti, sliecos piekrist kāda svētceļnieka grāmatā rakstītajiem vārdiem, ka "viedoklis par kādu lietu vai parādību nevar būt būtiskāks par pašu lietu vai parādību…"
Tas varētu nozīmēt, ka jāmācās, neatkarīgi no viedokļiem un aptaujām, jo ne tās, bet mācīšanās dzīvē ir galvenais.