Tieši šodien – 14. februārī – gluži kā pavasara vēstneši putni gaisā izšaujas sirsniņu, bučiņu un balonu salūts. Nu tik saldi un rozā, ka gribas saķert galvu trakajā reibumā. Un izvēle jau patiesībā ir gauži neliela – var dzīvot līdzi ārējām Valentīndienas izpausmēm, jo vienaldzīgs, pat pa ielu ejot, nevari palikt – košumā iemirdzējušies gan veikalu skatlogi, gan dažu māju logi, bet ziedi un sirdis sabirušas pat sociālajos tīklos un arī mūsu laikraksta lappusēs.

Protams, var izlikties par beigtu un neredzēt no tā itin neko, jo neko daudz jau šī diena laika ritējumā nemaina. Un kurš vairs atceras 3. gadsimta bīskapu Valentīnu, kas izdziedināja ierēdņa Astērija aklo meitu, bet par to, ka šī ģimene kļuva par kristiešiem, imperators lika priesterim nocirst galvu? Un tas esot noticis 14. februārī, kad Romas impērijā svinēja dievietes Junonas – iemīlējušos pāru aizbildnes – svētkus, tāpēc svēto Valentīnu sāka uzskatīt par iemīlējušos aizbildni (šī ir viens no leģendām, citu varat lasīt laikraksta 8. lappusē). Piekritīsiet, ka pēc 18 gadu simtiem ir grūti dzīvot līdzi šiem notikumiem, tomēr vēsturiskā vēsts padara sirdi mīkstāku – sak, labi, ka nav gluži tukšā vietā radusies tāda Valentīndiena, tikai pie mums tā zināmu apvērumu dēļ (jo rozā krāsa padomju laikā nebija vēlama, jo tie ir naidīgo imperiālistu – rietumnieku svētki) šī diena nebija cieņā. Kas zina, kā būtu bijis, ja Valentīns būtu slāviskas izcelsmes un līdzi nestu pelēko vai tumši zilo krāsu?! Joks, protams…

Tomēr, ja nopietni, diemžēl nav šai dienai daudz atbalstītāju, lai arī sirds kā tās nerakstītais simbols ir patiesības, godīguma, morālas skaidrības un spēka simbols, dievišķais centrs vai pārpasaulīgās gudrības trešā acs. Ar visu to dažādos gados veiktās aptaujas apliecina, ka tikai puse aptaujāto atzīst, ka šo dienu atzīmē – ar kārumu, ziedu vai pārsteigumu, un vēl norāda, ka Valentīna dienā īpaši iederas kāda īpaši romantiska vai pat nerātna dāvana. Bet otra aptaujāto puse to nekādi nepamana. Daļai cilvēku šī diena šķiet tikpat nenozīmīga, kā visas citas savādās svinamdienas. Taču, kas iepriecina, – ir tikai daži procenti kategorisko noliedzēju, kas uzskata, ka 14. februāris – vien veikalnieku triks.

Ko tur piebilst. Gan jau, ka no sirsniņu, balonu, puķu un gardumu pārdošanas kāds nopelna, taču varbūt šīs dienas jēga ir pavisam cita. Varbūt tā domāta, lai izrautu mūs no ikdienas, lai izvilinātu mūsu sejās smaidu, lai iepriecinātu, lai mudinātu pateikt ko jauku. Kaut vai nīgri garām slājošam svešiniekam… Interesanti, ka vēl kādā citā pētījumā noskaidrots, ka tikai 38% cilvēku Latvijā izsaka komplimentus citiem. Lūk! Tas, protams, apstiprina mūsu atturīgo un vēso dabu, bet tas ir vēl viens apliecinājums, kāpēc mums šī diena vajadzīga –  lai saņemtos komplimentiem, lai tumši pelēcīgi lietainā ziemas dienā pasmaidītu (ja ne ārēji, tad sevī), ja ne citādi, tad – par košiem vizuļiem. Un pavasara zieds vāzē – dāvināts vai pašu pirkts – noteikti uzlabos omu ikvienam.