Pēc 11. marta zemestrīces ziņas no Japānas pieņēmušas ikdienišķu raksturu – kurš vairs skaita tās vidēji stiprās zemestrīces un upuru skaitu, kas turpina augt… Zinātnieki paziņojuši, ka zemestrīces pēcgrūdieni turpināsies vēl 10 gadus. Mediju uzmanība šobrīd centrēta uz Fukusimas AES, kur otrdien izsludināts augstākās bīstamības kodolkrīzes līmenis – tiek runāts, ka pasaule varētu saņemt radioaktīvo piesārņojumu, kas pārsniegs Černobiļas radīto (jāpiebilst, ka pēc Černobiļas avārijas no staru slimības mira vairāk cilvēku nekā pēc atombumbas virs Hirosimas un Nagasaki). Taču Japānā vēl 54 lielākas un mazākas AES…
Ja paraugāmies uz Latvijas sabiedrību, tad dzīvojam kā truši alā – no plānā maciņa Ls 100 000 Japānas Sarkanajam Krustam atvēlējām, i labi. Vietējie eksperti mierina, ka tālās zemes radiācija mūs nesasniegs, lai arī maskavieši tepat, kaimiņos, radioaktīvo mākoņu neitralizēšanai gatavo aviāciju… Kā tad ar to apdraudējumu – nopietni vai nenopietni? Spriežot pēc pasaules valstu reakcijas – nenopietni. Neraugoties uz globālo apdraudējumu un jau nodarīto kaitējumu, izgāžot radioaktīvos ūdeņus okeānā, Fukusimas AES problēmas joprojām ir vienas kompānijas problēmas – nav ziņu par starptautisku misiju varoņdarbiem, vien skumji stāsti par kodolsamurajiem, kas, nāvei nolemti, stoiskā mierā pilda savu pienākumu… Laikā, kad pieprasījums pēc joda preparātiem pārsniedz piedāvājumu, viena no vadošajām joda preparātu ražotājfirmām Japānai ziedojusi 2 miljonus tablešu ar notecējušu termiņu… Tādas, lūk, līdzcietības izpausmes.
Protams, šī aina varbūt ir pārāk mella – gan zemestrīces pierims un, kazi, Krievija Kuriļu salu tīkotājiem uzsauks savu jaunizgudroto pretradiācijas poti. Gan jau ir miljoniem cilvēku, kas ar dziļu līdzcietību dzīvo līdzi notikumiem Japānā. Tomēr jautājums – vai spējam globālās nelaimēs nostāties plecu pie pleca – paliek atklāts…