«Negaidīja». Tieši šis krievu peredvižņika Iļjas Repina gleznas nosaukums nāk prātā, televizora ekrānā vērojot britu pēcreferenduma reakcijas. Izrādās, tādu rezultātu nebija gaidījis neviens!
Vissmieklīgākais, protams, bija izbrīns kampaņas aktīvo organizētāju – Neatkarības partijas līdera Naidžela Faradža un bijušā Londonas mēra Borisa Džonsona – sejās. Viņi, lūk, līdz pēdējam neesot ticējuši, ka pašu sapūstā migla būs izšķiroša vēlētāju lēmumā par izstāšanos no Eiropas Savienības.(!?) Turklāt ne viņi abi, ne citi izstāšanās kampaņas organizatori tagad nekādi neatzīstas, kurš tad īsti vēlētājiem izplatījis dažādu melīgu informāciju, tai skaitā to, ka, izstājoties no ES, briti tūdaļ ik mēnesi varēšot iepludināt savā veselības aprūpē 300 000 mārciņu, ko tagad it kā atdodot Briseles kopkatlā, ka tiks mainīta imigrācijas politika un britiem būs vairāk darba un attiecīgi arī naudas…Izrādās, viss ir gluži citādi – izrādās, ka jau ar dienu, kad paziņots referenduma rezultāts, katra ģimene Lielbritānijā nu zaudēs ap 3000 mārciņu gadā…
Skatoties, cik rūpju nomāktu noģīmi par savu atkāpšanos paziņo britu premjers Deivids Kamerons, pārņem gluži vai deja vu sajūta… Nu, paklau, gluži kā mūsu Solvita, kas Āboltiņa, pēc tam, kad pati savām rociņām bija panākusi «Vienotības» atteikšanos no valdības vadīšanas! Abi rīkojās kā trīsgadnieki, kas pirmo reizi tikuši pie sērkociņu kastītes. Viens, cerot pierādīt savu popularitāti, izsludina referendumu. Otra, beidzot sadomājusies valdību vadīt, šķiet, par sabiedrības interesēm aizmirsa vispār un bija gatava teju pat pār savas partijas līķi kāpt…
Bet atgriežoties pie britu referenduma, atsevišķs stāsts ir par it kā šokētajiem, uz jaunu referendumu cerošajiem un vecākiem pases atņemt gribošajiem jauniešiem. Izrādās, laiks bija pārāk labs, vilinājumu daudz, tāpēc daudzi no viņiem, kaut bija pārliecināti Eiropas vienotības atbalstītāji, uz referendumu… vienkārši neaizgāja. Sak, kas tad tur viena balsts 47 miljonu jūrā, gan jau arī bez manis tiks galā…
Un gala beigās, kas tad ir uzvarējis? Kas no visas šīs jezgas visvairāk ir ieguvis?.. Tā uzreiz prātā nāk vienīgi visi tie, kam riebjas, ka mēs – eiropieši – dzīvojam mierā un labklājībā. Jo arī daudzi no tiem, kas balsoja par Lielbritānijas izstāšanos, nu ir tā kā samulsuši – sak, mēs nezinājām, mēs nesapratām, mēs uzticējāmies… Kam? Lētiem populistu trikiem un klajiem meliem? Vai tam, ka tie citi gudrāki, tie vienmēr labāk zina, bet man tā īsti pat iedziļināties negribas? Nu, gluži kā tai latviešu tautas parunā – «Lai domā zirgs – tam lielāka galva«?
Jā, stāsts par britiem tik pat labi ir stāsts arī par mums – par visai bieži daudz nedomājošiem, toties ziliem brīnumiem ticošiem un citiem par sevi lemt ļaujošiem letiņiem…