Teju vai universālie kareivji – tāds, visticamāk, spēcīgi romantizēts priekštats no nostāstiem un literatūras klasikas radies par tiem skolmeistariem, kas aprūpēja jaunās paaudzes izglītošanas lauciņu kaut kad pagājušā gadsimta sākumā. Viņik mācīja visu – sākot ar vēsturi un beidzot ar dziedāšanu, strādāja vienlaikus ar dažāda vecuma bērniem un bieži vien, ja pēc mūsdienu standartiem uz to palūkojamies, nepiemērotās telpās, bez  īpaši pielāgotas materiālās bāzes. Un tika galā!

Tajā pašā laikā, ļoti iespējams, arī tolaik viss nebija tik balts, kā to gribētos mālēt, un gan jau skolmeistars no skolmeistara savā varēšanā arī tolaik tomēr atšķīrās. Katrā gadījumā, runājot jau par tādu nesenāku, tostarp personīgo skolas laika vēsturi, var teikt, ka tieši tā tas bija – ļoti atšķirīgi. Bija pedagogi, kas ne tikai zinoši, bet spēja savu priekšmetu pasniegt saistoši un saprotami arī bez kādiem tur īpašās programmas uzspiestiem vai kāda ierēdņa izsapņotas reformas uzdevumiem. Taču bija arī tādi skolotāji, kuru profesijas izvēli vai eksistenci mācību iestādē kopumā izprast bija, teiksim tā, pagrūti. Un šajā gadījumā nav pat runa par kaut kādām personības dīvainībām (kaut neapšaubāmi netrūka arī tādu gadījumu), bet par nespēju iemācīt savu priekšmetu. Mierināti savulaik tikām ar atziņu, ka “tā arī taču ir skola” – spēt sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem un iegūt kaut ko arī no cilvēkiem, kad neko neprot vai arī pat nevar sniegt. Diemžēl kā audzēkņi pirms manis, tā arī nākamie šajos priekšmetos pie konkrētajiem skolotājiem diez ko gudrāki tāpēc netapa…

Vai šobrīd situācija principiāli atšķirīgi? Diezin vai. Skolotāju trūkst, bet, kas jo būtiskāk, trūkst labu skolotāju, izskanēja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Tukuma novada izglītības pārvaldes pārstāvju un pašvaldības deputātu tikšanās reizē. To lielā mērā apliecinot kaut vai skolēnu izglītības kvalitāte, kas daudzos rādītājos turpinot pazemināties tādā kā brīvajā kritienā. Tad nu, kā uzsvēra ministre, mērķis esot centrā nolikt tieši to labo skolotāju, attiecīgi, protams, viņu pienācīgi atalgojot un visādi citādi motivējot. Tomēr, ņemot vērā esošo demogrāfisko situāciju un to, ka labu speciālistu trūkst arī citās būtiskās tautsaimniecības jomās, nevar cerēt, ka visās skolās tā uzreiz tāpēc arī būs vislabākie skolotāji. Un arī tas ir iemesls, kāpēc pašvaldībām ar skolu tīklu sakārtošanu nevajadzētu daudz kavēties. Tukumā, kā vērtē IZM, darāmā vēl tiešām esot daudz.

Vairāk par runāto būs lasāms nākamās nedēļas laikrakstā, taču jautājums, uz kuru, šķiet, tā arī netapa atbildēts – kas tad izvērtēs un lems par to, kurš pedagogs labs, kurš “tikai miesa klases priekšā” (arī tāds salīdzinājums izskanēja sarunā)? Pašvaldības pārstāvji rosināja to pieregulēt skolas akreditācijas procesā, savukārt ministrijas pārstāvji piedāvāja izvērtējumu uzticēt skolu direktoriem. Tomēr, vai beigu galā tāds subjektīvi-objektīvais vērtējums neizrādīsies pretrunā, piemēram, ar Darba likuma normām? Vai tik nekonkrēti uzstādījumi neved pie tikpat neparedzamiem rezultātiem? Protams, jācer, ka jautājums tiks atrisināts. Citādi…

Kāre pēc zināšanām un to remdēt alkstoši zemnieku dēli un meitas savulaik lika pamatus nācijai un arī jau valstij. Sāpīgi, ja šodienas neizlēmība un nespēja vienoties gan mūsu bērniem, gan arī nāciju kopā atstās bez nākotnes.