Neizklausās grūti, vai ne? Īpaši tā šķiet ap Ziemassvētku laiku, kad visvisādas labu darīšanas sit augstu vilni un varam lepoties, – esam nācija, kas, īpaši turīga nebūdama, gada laikā pa centiņam un eiro vien līdzcilvēku un arī citām labām lietām saziedojusi ne mazāk kā 3,5 miljonus eiro! Turklāt tas, nesakaitot arī tā sauktās mazās un ne īpaši skaļās akcijas, piemēram, atbalstu bērnu bāreņu SOS ciematam (iespējams regulārs maksājums) un dažādām akcijām Ukrainas armijas un iedzīvotāju stiprināšanai, atbalstu dažādām dzīvnieku aizsardzības biedrībām un patversmēm (iespējams regulārs maksājums), kādu ziedojumu pēkšņam palīgā saucienam sociālajā tīmeklī…
Lai arī kopējās saziedotās naudas summas tiešām ir ievērojamas, un vismaz ap Ziemassvētku laiku gan silda sirdi, gan liek tai ietrīsēties līdzjūtībā, pieredzes bagātākās labdarības organizācijas arī neslēpj, – mūsu devīgumam tomēr ir kampaņveida raksturs, – nav tā, ka vairums no mums ir gatavs savu maciņu līdzcilvēku atbalstam atvērt daudz maz regulāri, nemaz nerunājot par reiz Baznīcas noteikto ikmēneša 10 tiesu jeb 10% no visiem mūsu ienākumiem…
Un varbūt arī nevajag? Varbūt vajag mērķtiecīgāk iztērēt tos līdzekļus, ko pašu valdībai gan visas valsts, gan vietējā mērogā jau esam samaksājuši nodokļos?…
Tiešām neticu, ka mūsu valsts 17,96 miljardu eiro vērtajā budžetā neatrastos tas viens miljons, ko samaksāt par smagi slimo bērnu rehabilitāciju – spēju ja ne brīvi, tad vismaz kaut kā kustēties un spēt par sevi parūpēties! Patiesībā ir kauns skatīties un klausīties, kad vienā un tajā pašā TV kanālā, kurā savā stāstā par izdzīvošanu un milzīgo vēlmi dzīvot daudz maz pilnvērtīgi dalījies bērniņš – varonis, kas aicina ziedot līdzīgu nelaimju biedriem, vienas nu ļo-o-to atbalstītas nozares – zemkopības (un arī mežkopības) – ministrs uzskata, ka varam no valsts dažiem uzņēmumiem, kam peļņa no 25 miljoniem eiro nokritusi līdz 5 mijoniem, uzdāvināt vēl dažus desmitus… Miljonu eiro, protams.
Neslēpšu, lai arī esmu ”hroniska” ziedotāja un vienlaikus uzskatu, ka valsts un pašvaldību sektorā strādājošajiem jāsaņem alga, kas pavisam noteikti ir lielāka par vidējo, tomēr pēdējā laikā aizvien biežāk aizdomājos par, kā lai to saka, – līdzsvara, taisnīguma, krietnuma…, sirds gudrības – trūkumu?
Nu, kaut vai domājot un redzot, kas un kā notiek tā sauktās speciālās skolas sakarā. Racionāli un vēl jo vairāk ekseļa tabulās raugoties, stiprās un vājās puses pēc biznesa vides nosacījumiem mērot, – šaubu nav, – lētāk, izdevīgāk, racionālāk, ja bērni un speciālisti, viena iestāde ir vienuviet. Bet, kad iedziļinās un arī ierauga to īpašo bērnu ar visām viņa grūtībām, nevarēšanām, priekiem un bēdām… Piedodiet, taču, šķiet, ka vairāk tiek domāts par dažu skolotāju, ēku uzturēšanas, amatpersonu ērtībām, par kaut kādiem iespējamiem naudas ieguvumiem un pagaidām arī visai fantastiskiem projektiem. Vismaz ne tādiem, kas reāli realizējami tuvāko piecu gadu laikā… Bet īpašam bērnam, kam diezin vai kādreiz dzīvē klāsies viegli, viena droša, mīļa, uzticama, iespējams, vienīgā vieta, kur sajusties līdzvērtīgam un pieņemtam, būs zudusi uz neatgriešanos… Tāpat kā bērnudārzs «Taurenītis», kur, droši varam teikt, ka izcilo speciālistu un īpašās uzmanības dēļ vismaz vairāki simti mazo novadnieku, guvuši atbalstu agrīnā vecuma, tai skaitā redzes, dzirdes, runas, stājas, jā, arī sociālu problēmu risināšanā, ir kļuvuši par veseliem mūsu sabiedrības locekļiem un dzīvo savu dzīvi pilnvērtīgi. Vismaz bija tam ieguvuši labas starta iespējas…
Skaidrs jau, ka ne ēkās, bet cilvēkos viss labais, mīļais un sirsnīgais. Vai nu arī – tā visa nemaz nav… Nav ne patiesas iejūtības, ne mīlestības, ne cieņas…
Varbūt gadījumos, kad visam nepietiek, godīgāk un taisnīgāk ir nerīkoties pēc 19. gadsimta principa, kad, kā rakstīja jaunlatvietis Juris Alunāns, vien ”sīko rīko”, bet ”lielo – mielo”?…
Nebūtu jau arī slikti, ja atcerētos vismaz man bērnībā labi ieaudzināto principu – ir jāprot dalīties, ir jāprot sadalīt mazumiņu tā, lai visiem pietiek, un, ja ir par maz, lai labāk tev, ne citam pietrūkst… Īpaši, ja tas cits ir mazāks, vājāks, vecāks, trūcīgāks, ja viņam grūtāk…
Īpaši, ja tu esi tas lielākais, gudrākais, ja tev vairāk ticis… Vairāk iespēju, veiksmes un, iespējams, arī mīlestības.
Latvija ir Latvju Dievu zeme. Svētīti lai top šai zemei uzticīgie!