Atzīšos, skolas sākums – viss viens, 1. vai 2. septembrī – man joprojām ir pat līdz galam neapjausta satraukuma pilns. Ar gadiem mazliet tikai pamainījies tā iemesls un raisīto emociju krāsas… Ja laikā, kad pirms gadiem pati izlēmu mācīties toreizējā Raiņa vidusskolā, tās bija kā pasakā par stikla kalnu – mirdzoši zilas (tieši tādā krāsā tolaik bija nokrāsots skolas skārda jumts), tad ar gadiem tās kļuvušas aizvien košākas un arī intensīvākas. Atmiņas par pašas skološanos sajaukušās ar ne īpaši ilgo, bet, jāatzīst, par spīti visam (milzīgajai slodzei, darbu apjomam un niecīgajam atalgojumam) tolaik ļoti jauko pieredzi skolotājas darbā un savu bērnu skolas gaitām. Tajās līdzās aizvien intensīvāk pieaugošajai pateicībai saviem īpašajiem skolotājiem – izcilajām personībām, tādiem kā Rasmai Valdmanei, Vaivai Zirdziņai, Tijai Kalniņai, arī Gunāram Veisam, Gunāram Cakulam un Gunāram Reimatam, atzīšos, nākušas klāt arī bažas. Un ne tikai par to, ka atkal sāksies trakās dienas, kad citkārt ierasto rīta rāmumu nomainīs drudžaina steiga, cīnoties nu jau ar sava ceturtā ātraudža nespēju laikus iztrausties no gultas, lai skolā būtu kaut mirkli pirms zvana…  Klausoties par dažādajām reformām, jauninājumiem un rosinājumiem, kā arī darba dēļ visai bieži piedaloties dažādās diskusijās gan ar skolotājiem, gan skolēniem, joprojām nav pārliecības, ka esam atraduši īsto ceļu, lai, nevairoties no patosa, tiešām izglābtu nācijas nākotni. Jā, vismaz Raiņa skolā jūtams, ka mācīties, turklāt, labi mācīties – tas ir gan cienījami, gan stilīgi. Taču valsts vidējā situācija un publiskotā informācija par eksāmenu rezultātiem liecina par ko gluži pretēju – savā nomācošajā vairumā esam viduvējību valsts, kur absolūtam skolēnu vairumam nav ne vēlmes, ne gribas tiekties uz izcilību. Jo ”kur es to desmitnieku likšu?”, ”būs nauda – būs laime un vara”, ”neesmu nesekmīgs – un labi”, ”mācīties – goļaks (jeb – slinkums)”. Jā, slinkums un nespēja saskatīt zināšanu pielietojamo labumu – tie, šķiet, galvenie iemesli, kāpēc joprojām mūsu skolēniem ir tik slikti mācību rezultāti, īpaši eksaktajos priekšmetos. Iespējams, ka ar to pielietojamību tiks galā ”kompetencēs balstītā” sistēma (man gan jāatzīst, ka joprojām neticas, ka visi, kas to gatavi ieviest, maz zina, ko tā kompetence īsti nozīmē, un vai to ieviešana nenozīmēs tikai kārtējo papīra blāķu ražošanu…) Bet man tomēr šķiet, ka par spīti runām par indigo un zet paaudzes bērniem, skolā un mācībās no pirmsplūdu laikiem joprojām ļoti svarīgas ir pavisam vienkāršas lietas – savu lietu pārzinošs, ideālā variantā – arī iedvesmojošs skolotājs un skolēns, kas ciena, uzklausa un respektē tos, kas zina par viņu vairāk, kā arī ir gatavs atkārtot kādu darbību vēl, vēl un vēl (esmu par mājās veicamiem skolas darbiem), līdz to gan sapratis, gan apguvis ne tikai vienam brīdim un kārtējam testam, bet kā pamatu tālākajam. Tātad – skolēns, kas prot un ir gatavs mācīties. Jā, un, vērtējot mūsdienu situāciju, nebūtu slikti, ja šim tandēmam pievienotos vēl kāds pāris pieaugušo – skolēna vecāki, kas novērtē izglītības nozīmi un ciena gan skolu un skolotājus, gan savu nereti apmulsušo skolas bērnu…       

Veiksmīgu mums visiem jauno mācību gadu!