Katru pavasari pagasta vadība organizē lielgabarīta atkritumu izvešanu, kad ciematu iedzīvotājiem iespējams atbrīvoties no vecām mēbelēm, televizoriem, salauztiem datoriem, datorkrēsliem un citām cilvēkiem vairs nevajadzīgā lietām. Parasti šo nevajadzīgo lietu kaudzes sāk krāties vairākas dienas pirms izvešanas un ap tām rosās ne tikai tie, kuri atstāj nevajadzīgo, bet, kā izrādās, daudziem citu izmestās lietas joprojām ir noderīgas. (Es gan te negribētu neko teikt par tiem, kuri vāc visu, ko vien var savākt, un kuri tādējādi dažkārt ir kļuvuši par biedu saviem dzīvokļa vai pagalma kaimiņiem.) Reiz šādā kaudzē uzmanību piesaistīja balti krāsots, apaļš metāla krēsls, kāds manas bērnības laikā parasti bija redzams medicīnas iestādēs. Prātā pazibēja doma – jāsavāc, tāds vēsturisks, nedaudz kičīgs šiem laikiem… Tomēr laikam nostrādāja agrāko laiku paradums, ka no miskastes neko mājā nenesīšu. Bet krēsls no atmiņas nezuda, sak, nu kā tādu aizvedīs uz izgāztuvi?!…  Un bija patiess prieks, kad, ejot uz dārzu, ieraudzīju, ka baltais krēsls tomēr ir savu vietu atradis kādā kaimiņdārzā. Tātad krēslam tika dota otrā dzīve! Un izrādās, ka šādā veidā kāds, kurš prot salabot, ir ticis pie datora, kāds cits restaurējis ne vienu vien datorkrēslu, kam radis arī pielietojumu, vēl citam noder no vecajām mēbelēm iegūtie kokmateriāli…

Vēl pavisam nesen modē bija minimālisms – istabā dīvāns, paris krēslu, galds, televizors, pāris grāmatu…. Diezgan bezpersonisks interjers. Arī pašlaik nereti saka, ka vecām lietām nevajag pieķerties, tās jānomaina ar jaunām, visu, kas lieks, vienkārši jāaizmet… Bet… ja tā visi rīkotos, diez vai mums no seniem laikiem būtu saglabājušies, piemēram, Kuzņecova porcelāna trauki. Nemaz nerunāsim par tik seniem, kā Kuzņecova fabrikas traukiem. Daudzveidīgajā ķīniešu un vēl citu piedāvājumā mūsu bijušās Rīgas porcelāna fabrikas trauki jau ir vērtība. To pašu varētu teikt arī par Līvānu stiklu. Tie jau sāk palikt par vēsturisku retumu. Līdzīgi varētu būt arī ar grāmatām… Tā nopriecājos, kad meita nesen antikvariātā nopirka grezno 1947. gadā izdoto Andreja Pumpura «Lāčplēsi» ar iespaidīgajām Ģirta Vilka ilustrācijām. Tiesa gan, grāmata ne pirmā svaiguma, bet vēl lielāks pārsteigums bija kādā lappusē redzamais zīmodziņš, kas vēstīja, ka savulaik grāmata piederējusi Rīgas Staļina rajona 31. vidusskolas bibliotēkai. Tā ir skola, kurā mācījos no 1. līdz 11. klasei! Nez, kāds gan bijis grāmatas ceļš, līdz tā nonāca manas meitas grāmatplauktā? Acīmredzot laika gaitā bibliotēkai tā vairs nebija vajadzīga?… Vēl jau pavisam nesen arī mūspusē bibliotēkām tika pavēlēts atvadīties no vecajām grāmatām…

Pārdomājot tēmu par nevajadzīgām, nederīgajām (varbūt tikai pašlaik?) mantām, atceros, kā laukos bēniņos šķirstījām un lasījām vecos žurnālus «Atpūta», kas nu ir saglabājušies no vienas Latvijas brīvvalsts laika līdz šai dienai, kad Latvija atkal ir brīva. Iespējams, kaut kur vēl glabājas žurnāli «Zvaigzne», «Liesma», «Lauku Dzīve» un citi. Tiesa gan, okupācijas laika izdevumi, bet tomēr sava veida laikmeta liecības…

Sabiedrībā aizvien vairāk tiek runāts par otrreiz izmantojamām lietām, par dabas resursu  taupīšanu, par sadzīves lietu remontēšanu un otrreizēju izmantošanu. Tiesa gan, pašlaik daļa mūsu sadzīves lietu ir izgatavota tā, lai nebūtu iespējams saremontēt, bet gan nepieciešams gādāt jaunu. Tam vajadzētu mainīties. Eiropas pilsētu laukumos populāri ir svētdienas tirdziņi, kuros par nelielu samaksu var iegādāties otrreiz izmantojamas lietas. Tallinā tam pat esot atvērts īpašs veikaliņš. Arī Tukuma tirgū pašlaik notiek pārmaiņas.  Lai veicinātu resursu taupīšanu un vēlmi saglabāt zaļāku dzīvesveidu, arī jaunie tirgus saimnieki varētu uzlabot un atbalstīt tirgošanās iespējas tiem, kuri tirgo otrreiz izmantojamās lietas…