Kaut kā jau no 16. marta mani ierūsējušie dzirdes orgāni sākuši čīkstēt nacionālo jautājumu virzienā – nu, kas tie par cilvēciņiem, kas nevar mierā sadzīvot!?? Ceļojumā pa Zemgali satiku vienu tautieti, kas teicās iet pie Uzvaras monumenta ar, ja nemaldos, Bangladešas karogu – tas sarkans ar melnu, tikai sirpja vietā – zobrata puse. Kaut kā tā. Lai proletariāts brīnās – būšot emocijas visam gadam!

Lai nu būtu – ne šīs pirmās, ne pēdējās ecēšas, ar kurām kaimiņattiecības rušinām, jo tās jārušina, jo – kaimiņš ta neguļ – pa vidam visādiem izlēcieniem vienkārši atpērk Latviju – pa gabalam vien. Maija vidū izskanēja ziņa, ka «Saskaņas centra» deputāta sievas uzņēmums Jūrmalas pusē veidošot ekociematu tīklu – pirmais ciemats «Putinka» jau top; nākamais – «Medvedevka». Ekoloģija še tādā izpratnē, ka tuvumā zivīm bagāti ūdeņi un ogu meži ar medību platībām. Ciematiņu potenciālie iedzīvotāji – turīgi Krievijas pilsoņi. Lasu arī par Latvijas krievvalodīgo skolēnu līdzdalību militārā nometnē Krievijas karabāzē; par helikopteru bāzes būvniecību Latvijas robežas tuvumā; par Putina Eirāzijas vīziju, un būtu stulbam jābūt, lai nesatrauktos par kaimiņvalsts apetīti. Man patika kāds viedoklis šajā kontekstā: ”Kā ticēt kaimiņa runām par draudzību, ja viņš tevi vēro caur optisko tēmēkli un aiz žoga krauj munīcijas kastes!?” Nu ja – lielai daļai krievvalodīgo Latvija ir Krievijas daļa un neatkarīga tā ir tikai īslaicīga pārpratuma pēc. Spriežot pēc kreiso retorikas gaidāmajās pašvaldības vēlēšanās, būt par Rīgas saimniekiem ir tikpat svarīgi kā viduslaikos ieņemt stratēģiski svarīgu cietoksni. Kam Rīga, tam Latvija – Maskavas nauda pret… Ko?!

Spriežot pēc nacionāļu aktivitātēm, diemžēl patriotisms šodien nekādā vērtē…