Kad iepriekšējās Eiro Padomes vēlēšanās Iveta Grigule pēkšņi iekļuva eirodeputātos, mēs, vēlētāji, plecus vien noraustījām; sak, ne mēs viņu zinām, ne pazīstam, ne varam iedomāties, ko viņa tur darīs… Savukārt, par Ždanoku bija zināms, kāpēc viņa startē uz ES. Ko viņa tur darīs, mums arī bija skaidrs, un tomēr – daudzi atļāvāmies uz šīm vēlēšanām neiet, tādējādi ļaujot aktivizēties tiem, kuri Latviju labprāt gribētu atkal redzēt „zem Krievijas tupeles”… Tāda nu mums attieksme – katram sava, personiska, tautu drīzāk šķeļoša, ne vienojoša. Tāpēc jau Grigules kundze var ES institūcijas augstprātīgi saukt par lielu pļāpātavu, kurā, kā redzams, kāds patiešām var labu algu saņemt par nekā nedarīšanu. Šķiet, ka „uz labu atpūtu” ES pošas arī Nils Ušakovs, kura aiziešana no Rīgas mēra amata gan vairāk atgādina tādu kā žurkas bēgšanu no grimstoša kuģa… Lai nu kā – ievēlēšanas gadījumā vietu viņš tur aizņems, algu saņems, bet par to, ko darīs, mums kārtējo reizi nekas nav zināms…
Nupat šāds precedents radies arī mūsu pašu Saeimā: Gobzems, lūk, esot pārliecināts, ka deputāti arī te var nedarīt neko, saņemot par to algu (protams, krietni mazāku nekā eiroparlamentāriešiem)… Nez, kur paliek priekšvēlēšanu solījumi iet un darīt, un cīnīties par labāku Latviju, par visas tautas nākotni? Varbūt ieteikt Gobzemam izdarīt ko pilnīgi nebijušu Latvijas labā – atteikties no sava deputāta mandāta (vai vismaz no algas)? Lai nāk citi – kas grib un var strādāt, saprotot, ka var kļūdīties, ka daudz vēl jāmācās, ka būs „visgudreļi”, kas kritizēs, mudinās uz streikiem un citām tamlīdzīgām „akcijām” – populistu un visādu „mutes brūķētāju” jau mums nekad nav trūcis! Ir mūsu vidū arī gudri un godīgi cilvēki! Tad kāpēc ik pa laikam ļaujam dominēt visādiem iznireļiem? Tiem, kuriem izvirzīties palīdz mūsu kūtrums, klusēšana, reizēm varbūt pat bailes?…
Un vēl – pēdējo dienu notikumi ar Deglava ielas tiltu un Rīgas domnieku optimisma pilnā nekā nedarīšana šajā sakarā; Rīgas Satiksmes daudzskaitlīgie „konsultanti” – nez, vai daudz izdarīja mūsu galvaspilsētas nesakārtotās satiksmes labā? Varbūt atkal – ka tikai ir, kas par šo nekā nedarīšanu (vai minimālu mazā pirkstiņa pakustināšanu) pienācīgi samaksā? Un – vēlams – no valsts kabatas, kas taču būtība ir mūsu – iedzīvotāju, nodokļu maksātāju, un arī balsotāju jebkurās vēlēšanās – kabatām. Cik ilgi ļausim no tām negausīgi grābt un grābt?