Otrdiena bija pavisam parasta darbdiena, kad – visdrīzāk, jau aizvadīto svētku jausmā – Brīvības laukums Tukumā bija pilns ļaužu. Taču katram tur bija sava darīšana – puikas iemēģināja strūklaku, kāds lasīja avīzi, kāda meitene sauļojās, bērni draiskojās bērnu laukumā un ielas kafejnīcā ļaudis dzēra kafiju. Ko vairāk pilnai laimei, ja katrs atradis savu vietu.

Pieņemu, ka tie visi bija tukumnieki, kuri zināja – kur, ko un kā darīt. Taču ko darītu Tukumā nejauši iebraukušais un pēc kā vairāk redzēt gribošais? Nu tāds, kas nav visu iepriekš izplānojis un saskaņojis. Pēc piemēra nav tālu jāmeklē – gan pēc deju kolektīva dižkoncerta, gan deju kolektīvu skates, kas iekrita svētdienā, ļaudis meklēja, ko Tukuma centrā var redzēt vēl bez apgleznotajām mājām un Tukuma Katrīnas. Piestājām pie afišu stabiem ar melno vīriņu, bet velti – par notiekošo Tukumā tajos nebija rakstīts ne vārds… Arī par to, ko var redzēt īpašos gadījumos un ko – katru darbdienu un brīvdienu, tāpēc nezināšanas dēļ garām aizgājām gan Pils tornim, gan Mākslas muzejam.

Tāpēc otrdienā vēlreiz mēģināju saprast, kā lai normāls cilvēks – tukumnieks, laucinieks, rīdzinieks un visi citi iebraucēji – uzzina, kur tad ir tas Tukuma smukums vai vismaz, kur to meklēt – jo ir taču izstādes, darbnīcas, koncerti, nācās secināt – ja netrāpīsies pretī zinošs ceļa rādītājs kārtīga tukumnieka izskatā, kas parādīs un pastāstīs, gandrīz vai jāpaliek bešā. Stāvot pašā pilsētas centrā par norisēm Tukumā nevar uzzināt pilnīgi neko, jo nekur par tām nav rakstīts. Drusku labāk paliek, ja laimējas paieties līdz kultūras namam vai līdz kādam mazajam veikaliņam un saloniņam, kuru logos izlīmētas afišas vai paziņojumi. Šo iestāžu ļaudis arī izstāstīs, kā nokļūt līdz Tūrisma informācijas centram, kura atrašanos pieci no desmit ceļā aptaujātajiem nemaz nezināja…

Pēc nedēļas Tukumā notiks Muzeju nakts un Mākslas dienu pasākumi un piecus soļus no centra atklās Ziedonim veltītu sienu. Vai tie, kuri tai laikā būs Brīvības laukumā, to zinās?!