Sestdien Tukuma kultūras namā bija iespēja noskatīties tēlos ietērptu pamācību, kā tikt pie vīra, jeb izrādi «Bruņota un bīstama». Tukumnieces (pa retam arī kāds stiprā dzimuma pārstāvis) lielā vairumā – zāles ietilpības robežās – šo iespēju arī izmantoja. Biju pārsteigta, ieraugot, ka rinda uz garderobi kā ķekars izkārusies pa durvīm un stiepjas līdz pat blakus mājas stūrim. Skatītāji, domāju, nebija vīlušies, jo Zane Daudziņa, vienatnē saimniekojot uz skatuves, rādīja aktiermeistarības augstāko pilotāžu – spēja raisīt smieklus caur asarām vai otrādi. Aiz komiskajām izrīcībām varēja saklausīt stāstu par vientulību, izmisīgiem centieniem satvert aiz astes savu laimes putnu. Skatītājas tika nomierinātas un pabarotas ar happy end, piedevās tika dota atziņa – nav jātiecas pēc Džeisona Stethema līdziniekiem, bet sapņu princis jāmēģina saskatīt tuvākajā apkārtnē. Tātad, ieinteresētās sievietes, ņemiet palielināmos stiklus un pārbaudiet teritoriju nelielā rādiusā!

Iežmiegta kultūras nama krēslā, atcerējos, ka arī es savulaik esmu pielikusi slotu, lai Tukuma gaismas pils tiktu nodota ekspluatācijā. Toreiz, vēl zaļajā jaunībā, kopā ar klasesbiedriem slaucīju celtniecības putekļus mākslinieku ģērbtuvēs un domāju, ka esmu īpašā vietā – vietā, kur, iespējams, pati Vija Artmane gatavosies iznācienam, kur ikdiena pārtaps par mākslas brīnumu. Diemžēl manās sajūtās šī dailes pils tā arī nekad nav tikusi uzcelta. Kad ieeju kultūras namā, liekas, ka pagrabā atrodas ne tikai foajē, bet arī zāle, un nekāda loģika mani nespēj pārliecināt par ko citu. Kultūras piebūve, tāda samirkusi un nošņurkusi, bikli slēpjas aiz lepnā arhitektūras pieminekļa – Viesīgās biedrības nama. Vieta gan kā radīta gaismas pilij – nams pakāpies kalnā un zem kājām tam Slocenes ieleja! Bet īsti nav, no kurienes šo skatu baudīt.

Novembrī tika teikts, ka kultūras nama attīstībai ir trīs varianti – vai nu rekonstruēt veco kultūras namu, vai celt jaunu, vai pielāgot kādu citu ēku – un ka iedzīvotāji varēšot paust savu viedokli. Nu jau klīst baumas, ka palicis tikai viens variants – rekonstrukcija. Ja jau atjaunot, tad uz pilnu klapi – tā, lai kultūras baudītājiem nav jānolaižas pazemē, lai kafiju var malkot terasē ar skatu uz Sloceni, lai ir stiklota kamerzāle uz kultūras nama jumta, lai… Pārējo piedomājiet paši un atgādiniet to mūsu pārstāvjiem domē! Rožu pilsēta taču to ir pelnījusi!