Kādam varbūt izveidojies priekšstats, ka skolu bibliotekāra uzdevums ir divreiz gadā pārcilāt mācību grāmatas, ik pa laikam noslaucīt putekļus no grāmatu vākiem un sērīgā balsī citēt klasiķu darbus, bēgot no rupjās realitātes apgarotajā mākslas pasaulē. Un kādam nodokļu maksātājam, kam kultūra šķiet tāla un neapdzīvota planēta, varbūt liekas, ka uz saviem trauslajiem pleciem jātur kārtējais liekēdis, kam par viņa vaļasprieku – lasīšanu – valsts vēl piemaksā. Visiem, kas vēlas uzzināt, cik plašs darba lauks ir skolu bibliotekāriem, iesaku iepazīties ar nozīmīgu starptautisko dokumentu «Skolu bibliotēku manifests». Tur teikts, ka skolu bibliotēkām ne tikai jānodrošina mācību procesam nepieciešamie mācību līdzekļi, ne tikai jākomplektē, jāuzskaita, jāapstrādā, jāuzglabā bibliotēkas krājums, bet arī jāveicina lasītprieks, jāpilnveido skolēnu prasme strādāt ar informāciju, ar dažādiem pasākumiem jāveicina piederība savai kultūrai utt. (redakcijas slejas vieta ir par mazu, lai uzskaitītu visu, kas būtu jādara modernam skolas bibliotekāram).

Skolu bibliotekāri – pieticīga un pazemīga tauta – ir samierinājušies ar nevērīgo attieksmi. Vispirms kā ar ceļa rulli pārbrauca pāri tam darbam, ko skolu bibliotekāri bija ieguldījuši, veidojot elektronisko katalogu informatizācijas sistēmā LIIS, – Eiropas Savienības naudiņa beidzās, un līdz ar to apsīka ierēdņu vēlme uzturēt šo sistēmu. Pirms tam nevienam nebija ienācis prātā, ka visas Latvijas bibliotēkas varētu iekļauties vienā sistēmā; skolu bibliotēkas pie kopīgās informācijas sistēmas «Alise» nonāca pa Eiropas Savienības uzturētu apkārtceļu. Krietns naudas žūksnis vai nu tika aizlaists pa vējam, vai iegūla kādā noslēpumainā kabatā.

Krīzes laikā visciešāk tika piežmiegtas tieši bibliotekāru jostas – mazajās skolās krasi samazinājās bibliotekāru slodzes, bibliotekārs kļuva par atslēgu turētāju, un visus dokumentus, kuros skaisti formulēta skolu bibliotēku misija, varēja ierāmēt kā brīnišķīgus mākslas darbus, kam ar realitāti visai nosacīta saistība.

Pagājušajā gadā skolu bibliotekāri beidzot izjuta valsts rūpes par sevi, jo mainījās Ministru kabineta noteikumi un skolu bibliotekāriem tika pieprasīta bibliotekārā izglītība. Skolu bibliotekāri izslējās, sameklēja 200 eiro (cits – skolas, cits – savā kabatā), cītīgi mācījās un beidza kursus, bibliotekāro zinību nimba apvīti, bet te pēkšņi – pārsteigums! – jaunajā samaksas modelī krasi samazinātas slodzes. Kam teorētiski sagatavot kosmonautus, ja nevar nodrošināt ne raķeti, ne skafandru?…

Ko piebilst? Izglītības ministrijai beidzot jāsadūšojas un jāizlemj – būt vai nebūt skolu bibliotēkām. Ja valsts šādu sruktūrvienību nevar atļauties, ir jāizdomā, kā citādi var īstenot Izglītības likuma 55. pantā ierakstītās izglītojamā tiesības uz bibliotekārajiem pakalpojumiem.