Mums katram tie ir savi. Valdībai – jāizlemj, kam vajag vairāk naudas: politiķiem (partijām) vai tautai (veselībai, izglītībai, kultūrai). Protams, ka katram ”savs krekls tuvāks”, un mēs atkal paliekam cerot, ka reiz būs, un ticot, ka viņiem vajag vairāk. Jo partiju (deputātu) neatkarība ir svarīga lieta! Var pat sacīt, ka tā ir visas mūsu valsts neatkarība, visu tās institūciju neatkarība. Līdzšinējo atkarību mēs taču esam pieredzējuši un piedzīvojuši, ”izbaudījuši” uz savas ādas: ne mazums tumšu darījumu un shēmu ik pa laikam nāk gaismā. Par to liecina gan KNAB,  gan FKTK, gan Konkurences padome, gan žurnālisti presē un televīzijā. Arī – visai mīklaini nāves gadījumi, kur beigās izrādās: kādi kaut ko nesadalīja. Diemžēl lietas līdz tiesai nonāk visai reti, un līdz spriedumam – vēl retāk. Acīmredzot kaut kur te sākas… ”atkarīgo” lauciņš. Visur viņiem ir savējie – gan policijā, gan pašvaldībās, gan neskaitāmos firmu un iestāžu birojos. Pat tiesu namos. Piemēram, Lemberga ”gadsimta” tiesāšanās procesā viņa bijušie līdzgaitnieki – 14 cilvēki – ir vienkārši nomiruši, taču Lembergam ”tīras” gan rokas, gan sirdsapziņa: viņš turpina visā vainot valsti, valdību, likumus. Sak, iespējams, ka uz viņsauli devušies bija atkarīgie… no savas veselības, no dažādiem mīklainiem apstākļiem, negadījumiem…

Visvienkāršākais no kompromisiem, šķiet, ir izlemšana: izslimot klepu un iesnas, guļot mājās, vai neveselam iet uz darbu. Mēs, vienkāršie darba darītāji, parasti izvēlamies darbu. Taču te derētu atcerēties tos, kuri, likumpārkāpumos pie rokas pieķerti, ”saslimst” tā, ka tūdaļ jāliekas slimnīcā. Atrodas taču dakteri, kas i darba nespējas lapu izrakstīs, i vietu pārpildītā stacionārā atradīs, un nedomājiet, ka tas notiek bez kompromisiem, bez smagas iekšējās cīņas. Visus šādus ”sirdzējus” pēc tam vēl ilgi nevar atbrīvot no darba vai tiesāt: sak, slims cilvēks taču! Tas nebūtu humāni, teic viņu aizstāvji.

Kompromisi ar savu sirdsapziņu ir ik uz soļa: plaši pazīstamu celtniecības firmu vadītāji gan dod, gan saņem kukuļus. Tas – valsts mērogā, taču labāk neklājas arī mūsu pašu novadā: skat, bijām sašutuši bez gala, kad vasarā ieraudzījām nejauki zilo metāla konteineru pie Melnezera, taču… Tā atvilcēji sarunāja ar savu sirdsapziņu, ka pasolīs domei: pārkrāsosim, sakārtosim, gružus aizvāksim – visiem atpūtniekiem, visiem tukumniekiem būs prieks! Vai ir? Nē, ko jūs! Nu jau rudens klāt, bet konteiners, joprojām zils, stāv, kā stāvējis, un pamazām aprūsē. Varbūt tā pat labāk: vairāk saplūdīs ar dabu, kā tika solīts? Gan jau ar laiku nezālēs ieaugs (vai apsnigs) arī nenovāktā lūžņu un vecu būvgružu kaudze tam līdzās – izraktais un ar visu karkasu no zemes izrautais basketbola grozs jau sāk ieaugt mežmalas krūmājā.

Ja nevaram vienoties ar savu sirdsapziņu – godīgi pildīt dotos solījumus – tik  sīkās lietās, tad ko lai saka par lielajām lietām augstos posteņos un tālos kabinetos?