Uzrakstīju virsrakstu un sapratu: tā nu es te tagad “kāpelēšu”: no vienas darbības uz pretējo, no vienas tēmas uz citu, no vispārīgā uz personisko… Tad nu, mīļie, pieņemiet to, kas man te sanācis. Jo nereti gadās, ka viss sākas tieši ar pieņemšanu – apstākļu, situācijas, viedokļu, utt.

Domās mēģinu iziet caur Tukuma centru. Katrīna laukuma meitene ar sunīti man šķiet bezgaumīga; savukārt, sunīša nesamērīgi resnā un neglītā saite ir apliecinājums mūsu nespējai tikt galā ar metāla zagļu aktivitātēm: visas tievās un glītās atsaites tika pārzāģētas un nozagtas! Izkāpusi no savas komforta zonas, cenšos sevi mierināt: jārēķinās ar cilvēku dažādo gaumi. Pietiekami daudzi, piemēram, pie šī objekta taču fotografējas! Jo – cita, mākslinieciski augstvērtīgāka mūsu pilsētā nemaz nav… Nezinu, kāpēc. Varbūt pilsētas tēviem pietrūka līdzekļu, organizatoriskā darba, labās gribas vai gaumes, un tāpēc netika uzrunāts neviens patiesi talantīgs, izdomas bagāts mākslinieks. Vienīgās pozitīvās emocijas, kas saistās ar mazo Katrīnu, man ir kāds Jāņu dienas rīts, kad viņa priecīga stāvēja laukuma vidū ar milzīgu ziedu klēpi rokās (Paldies tukumniekiem par to! Mēs varam būt arī dāsni un skaisti, ja, mīlot savu pilsētu, to patiesi vēlamies!)

Brīvības laukuma strūklaka, ja pareizi saprotu, arī nekļūs labāka, ja jau sabiedrībā cirkulē laukuma pārbūves projekts, kur tās vietā būšot kaut kāds baseiniņš. Tukumnieki tagad skumji nopūšas: kam tas?! Saldū ir skaista strūklaka, Dobelē – asprātīga, bet pie mums… Jā, “pie mums” par to runā savās virtuvēs, mazās grupiņās, radu tusiņos – kurš gan gribēs izkāpt no savas komforta zonas, mēģinot iestāties par vai pret kaut ko šajā pašvaldības pašizpausmes procesā? Nezini jau, kas un kāpēc to visu “bīda”, uzkrītoši novēršoties no pietiekami daudzām traģiski nesakoptām vietām mūsu pilsētā.

Un vēl – bezmaz vai ik uz soļa rēgojas izbalojušas, aprūsējušas – un galvenais – maldinošas! – izkārtnes vietās, kur bijuši veikaliņi un tamlīdzīgi iestādījumi. Vai ir tik sarežģīti novada domes noteikumos ierakstīt, ka, komercdarbību beidzot, ne tikai jāatbrīvo telpas, bet arī izkārtne jānovāc? Sak, kamēr nenovāksi – maksāsi par telpu īri…

Nobeigumā padalīšos savā personiskajā pieredzē jaunas komforta zonas radīšanā. Kad pēc pāris pavasarīgi vilinošām dienām uznāca “otrā ziema”, vairākas dienas bozos un dusmojos uz dabu, līdz beidzot nolēmu cīnīties… nomainot aizkarus! “Nosacīti balto”, pa ziemu pieputējušo vietā piekāru tīrus krēmbaltos. Istaba kļuva saulaināka, pelēkums – vieglāk paciešams, un pavasara gaidas – priecīgākas. Tātad – ir vērts padomāt, kā izkāpt no diskomforta (vai novecojušā komforta) zonas, kā radīt jaunu. Tādu, kas palīdz dzīvot labāk, skaistāk, priecīgāk un pilnvērtīgāk. Visiem un ikvienam.