Atgriežoties Latvijā, pat ja tikai uz brīdi pagadījies pagrozīties kādā no Eiropas ļaužpārpilnajām metropolēm, vēl arvien pārsteidz kontrasts – cik gan te viss tāds mazs, kompakts un… patukšs. Savukārt pāršķirstot iepriekš nelasītās, it kā garām palaistās ziņu lapas, nācies secināt, ka nekas jau daudz nav mainījies – tās pašas problēmas, tās pašas diskusijas un teju nemainīgās publikas reakcijas.
Tādēļ nevarētu teikt, ka ļoti pārsteidza klaji rasistisko izteikumu pārsvars uz vienu anonīmo komentāru kvadrātcentimetru. Īpaši pēc Eiropas Padomes rosinājumiem nelegālās migrācijas problēmu risināt visām valstīm solidāri – ar kvotu sistēmas starpniecību. Un pēc tikšanās ar vienu otru ļoti skaļu ksenofobu un arī rasistu klātienē, kļuva pavisam skaidrs – personāži, kas sirdsšķīsti pārliecināti, ka intelekts un personīgā higiēna iet roku rokā ar cilvēka ādas krāsu, vairs tā arī nemainīs savu ar skaļiem izkliedzieniem un klajām rupjībām ”pamatoto” pārliecību.

Tomēr samulsina it kā jau saprātīgākās publikas tikpat noraidošā attieksme – no kaut tikai teorētiskajiem Latvijā izmitināmajiem bēgļiem kategoriski atgaiņājoties ar it kā tautsaimniecībā balstītiem argumentiem. Sak, mums te Latvijā pašiem darba nav, lai vēl domātu par kaut kādu bēgļu labklājību, kas (teikts tā – starp citu, bet ar pārliecību!) esot “slinki un tik uz sociāliem pabalstiem cer…”

Te nu gandrīz jāsaka: zeme atveries – ne uzreiz imigrantu plūsmai, bet gan atmiņas atsvaidzināšanas nolūkos, jo – kā tad ar pašiem vakar, šodien un droši vien arī rīt!?… Diez kāda izskatītos mūsu šodienas nācija, kā izdzīvotu un attīstītos, ja ”bēgļu problēma” tiktu risināta ar dažu šodienas Eiropas valstu, tai skaitā mūsu – Latvijas – mērauklu? Kā būtu, ja toreiz, 1944. un 1945. gadā, visas Eiropas valstis ar mūsu bēgļiem izrīkotos tāpat kā Zviedrija ar pāris simtiem mūsu leģionāru?!… Vai arī Īrija, Anglija un Vācija šodienas apstākļos mūsu ”ekonomiskos bēgļus” etapētu uz turieni, no kurienes nākuši? Vai arī, ja, kā paredz jaunākā ES valstu pārstāvju vienošanās, blieztu pa bēgļu vedējiem – kara laika zvejnieku laivām un šodienas lidmašīnām – ar šāviņiem? Nav laivu, nav lidmašīnu un cilvēku – nav problēmu?! Vai tas tiešām ir godīgs un rietumnieciski kristīgai pasaulei taisnīgs ceļš? Par cilvēcisku līdzjūtību jau laikam runāt ir lieki…
Taču to gan mums laikam vajadzētu apzināties – šodienas apstākļos ātruma un tehnisko spēju dēļ tik mazajā pasaulē nav svešu karu un bēdu. Agri vai vēlu par tām maksājam visi…