Sapratāt virsrakstā rakstīto? Nē? Bet šis dialogs tālruņa īsziņā esot uzrakstīts “skaidrā latviešu valodā”. (Lūk, sarunas tulkojums tiem, kas nav tik advancēti: ”Kā iet, ko dari? Viss kārtībā. Skaidrs.”) Tāda nu esot valodas dabiskā attīstības gaita – tā kļūstot vienkāršāka, mazāk iesprostota dažādu likumu un noteikumu rāmjos, tā uzsūc dažādas ietekmes, ”krāšņojas” ar citās valodās aizgūtiem spožumiem, formām un nozīmēm, – mierina viens otrs mūsdienu valodnieks. Bet vairums latviešu valodas skolotāju lauza galvas, kā, ar kādām metodēm pārliecināt vairumu audzēkņu, ka dzimtā valoda ir pamatu pamats visā izglītības sistēmā, ka bez koptas un bagātas valodas nav iespējama vispusīga personības attīstība, ka pareizi latviski runāt ir gan kruti, gan stilīgi un ka teju ikvienam svešas valodas grabažām var atrast un ir jāatrod atbilstošs savas valodas vārds. Un jāteic, ka aicinājums pareizi runāt un rakstīt latviski (arī prast lasīt tā, lai saprot izlasīto) – tā ir cīņa ar visai paredzamām, vairumā gadījumu – visai viduvējām sekmēm…

Bet varbūt tad ir laiks atgādināt par mūsu saknēm, par mūsu pienākumiem savas tautas, tās iepriekšējo un arī nākamo paaudžu priekšā? Mūsu, šīs teju senākās dzīvās indoeiropiešu valodas zinātāju un runātāju ir tik maz! (Labākajā gadījumā šodien ap 1,4 miljoniem 7 miljardu jūrā.) Un cīņa par latviešu valodas tiesībām ir bijusi tik smaga, noniecinājumu un pašaizliedzības pilna! (Daudzi latviešu, arī mūsu Pastariņš Ernests Birznieks-Upītis par sodu skolā ir staigājis ar kaklā pakārtu smagu kauna dēli, ko rotāja krievisks uzraksts «Viņš runāja latviski».) Varbūt šodien, kad atzīmējam Valsts valodas dienu, ir īstais brīdis atgādināt latviešu literārās valodas pamatlicēja, jaunlatvieša Jura Alunāna novēlējumu: ”Turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo kas sevi paši negodā, to ari citi negodās…”

Cita starpā šie vārdi teikti tautas un valodas mūžam pavisam nesen, tieši pirms 160 gadiem, kad tobrīd 24 gadus jaunais Tērbatas students apņēmīgi nolemj – viņš darīs visu, lai pierādītu, latviešu valoda ir cienīga iznākt no zemnieku sētām un būdiņām, tā ir cienīga, lai tajā runātu arī mācīti ļaudis,  lai tajā skandētu dzeju un varētu lasīt cittautu dižgaru darbus… Par to, lai latviešu valoda būtu arī kādas valsts valoda?! Nē, par to gan, kvēlais students pat sapņot nevarēja…

Daudz laimes dzimšanas dienā, Juri Alunān, daudz laimes, mana valsts, mana latviešu valoda!