Novembris ir Patriotu mēnesis, kurā svinam vairākas Latvijai un arī mums katram visai nozīmīgas jubilejas, tostarp, 8. novembrī 500. jubileju kopš izdota pirmā grāmata latviešu valodā. Šim notikumam par godu notiek vairāki pasākumi, par ko informē vietne ”grāmatai500.lv”. Viens no tiem ir kulminācijas pasākums «Cauri tumsai ar grāmatu». Gan šī pasākuma laikā, gan arī vēl pēc pasākuma lasītāji aicināti atnest uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un uzdāvināt savu īpašo grāmatu ar savu personīgo ierakstu un novēlējumu Tautas grāmatu plauktam. Pašlaik šajā plauktā jau ir 5800 grāmatas ar ierakstītiem novēlējumiem.

Nozīmīgais grāmatas jubilejas gads liek padomāt arī par to, kāda tad mums katram pašam ir bijusi pieredze ar grāmatām. Sevi atceros kā bibliotēkas klientu jau no skolas gadiem, jo tolaik vecāki nevarēja nopirkt pārāk daudz grāmatu saviem bērniem. Pašlaik bibliotēku apmeklēju tad, ja ir kāda īpaša nepieciešamība, jo grāmatas var nopirkt, var apmainīties ar grāmatas lasošajiem draugiem un radiem. Bet, atskatoties vēsturē, jāsaprot, ka grāmatai ir liels spēks un no grāmatām arī baidās. Kā gan citādi izskaidrot vēsturē tik daudzās grāmatu dedzināšanas sārtos gan reliģisku, gan politisku apsvērumu dēļ? Kā pētījuši vēsturnieki, tad tāds liktenis bijis arī mūsu pirmajai latviešu valodā izdotajai grāmatai. Un tomēr ne jau visus eksemplārus spēj sadedzināt…

Arī okupācijas laikā Latvijā bija pietiekami daudz aizliegto grāmatu. Bet tās dažās personīgās bibliotēkās bija… Aizvien esmu pateicīga kādai savai bijušajai darba kolēģei pagājušā gadsimta 70., kura uz vienu nakti riskēja un iedeva man izlasīt tolaik aizliegto literatūru – kādu no Zentas Mauriņas rakstu krājumiem. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar rakstnieci.

Tajos laikos visas grāmatas tika izdotas tikai ar speciālām atļaujām, turklāt tik mazā tirāžā, ka grāmatnīcās tās izpirka jau pirmajās stundās. Tolaik modē bija grāmatu galdi darba vietās, bet, lai ar šo galdu starpniecību varētu kādu grāmatu nopirkt, nācās pāris rubļus ziedot arī tā laika politiskajai literatūrai, kuru cilvēki gan nopirka, bet diez vai kāds lasīja.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas grāmatai arī ir visādi gājis: tika izdotas to autoru grāmatas, kuras līdz šim bija liegtas un nu varēja lasīt aizgūtnēm. Tiesa, salīdzinot ar šodienu, tolaik dzīvojām ļoti pieticīgi. Un tomēr radās arī tādas izdevniecības, kur katru grāmatu sagatavoja kā skaistu, vērtīgu mākslas darbu. Te atmiņā nāk izdevniecība «Atēna» ar interesantām un ļoti skaisti noformētām grāmatām.

Kaut gan neesmu māņticīga un tomēr… brīnumi notiek… Arī ar grāmatām. No bērnības atceros, ka mums mājā bija 1947. gadā izdotā Andreja Pumpura grāmata «Lāčplēsis» ar Ģirta Vilka ilustrācijām. Nereti kopā ar tēvu skatījāmies apjomīgās grāmatas ilustrācijas un viņš stāstīja grāmatas saturu. Pirms dažiem gadiem pie sevis nodomāju: žēl, ka man vairs šīs grāmatas nav, jo tā palika māsai. Un tad notika brīnums: mana meita antikvariātā iegādājās šo grāmatu, vēl gluži labi saglabājušos, turklāt ar manas vidusskolas bibliotēkas zīmogu!  Tas bija ļoti aizkustinoši. Nodomāju, ka arī manā skolā notikusi lielā bibliotēku tīrīšana un „sakārtošana” atbilstoši mūsdienu prasībām, kur šajā procesā nereti grāmatai vairs nebija nekādas vērtības. Atceros, kā tolaik daudzās bibliotēkās, to starp, arī Lapmežciemā ilggadējie bibliotekāri šo procesu ļoti sāpīgi pārdzīvoja, jo bija raduši grāmatas saglabāt un krāt, bet nu pēkšņi svarīgs bija to vizuālais izskats, dažādi ierēdņu priekšraksti, kādām jābūt bibliotēkām un tamlīdzīgi …  Jā, un arī mode dzīvokļos mainās… Nu modē minimālisms, kurā gan grāmatu plauktam visbiežāk vietas vairs nav… Un šajā laikā medijos nereti uzzinām par dažu cilvēku – grāmatu glābēju – aktivitātēm, kas, protams, aizkustina.

Taču latviešu valodā izdotās pirmās grāmatas 500. jubilejā pārsteigums un prieks par to, ka mums tomēr ir gana liels mājas bibliotēku skaits. Par to liecina akcijā «Mans grāmatplaukts» iesūtītās fotogrāfijas ar mājas bibliotēku un to īpašnieku attēliem. Grāmatas dzīvo cauri laikiem!…