Vai kāds maz var saskaitīt, cik reižu dažāda mēroga politiskie darboņi – gan vietējie, gan ārzemju – publiski pauduši, ka Krievija nav Latvijas ienaidniece un tā mūs neapdraud? Mēs esot mazi, nenozīmīgi, un tas neesot nopietni, ka varenā Krievija vispār varētu izrādīt jelkādu interesi par tādām "niecīgām" valstīm. Līdzšinējā Krievijas darbība gan liecina par ko citu…
Te, laukos dzīvojot, varbūt tā īsti pat nespējam novērtēt Latvijai naidīgo pasākumu apmēru un ietekmi, bet, sekojot līdzi nacionālo mēdiju ziņojumiem par dažādām aktivitātēm, kurās tiek ķengāts Latvijas vārds (semināri, konferences, politisko partiju stutēšanai rīkoti pasākumi, protesti utt.), nākas vien nobrīnīties par to regularitāti. Un gandrīz vienmēr varam secināt – "visi gali" ved uz Krieviju. Gan jau iemeslu minētajām aktivitātēm ir daudz, bet, visticamāk, tā ir Krievijas nespēja samierināties ar pasaules lielvaras statusa zaudēšanu, kā arī nepieciešamība pēc ārējiem ienaidniekiem, lai spētu novērst iedzīvotāju uzmanību no iekšējām problēmām…
Bet kā šādās situācijās reaģē Latvijas drošības iestādes? Var jau būt, ka no valsts drošības neko daudz nesaprotu…bet tādi pasākumi, kuros atklāti aicina gāzt Latvijas valsts varu, šķiet nepieļaujami. Kā tas iespējams, ka atbrauc Krievijas politdarbonis, kurš "zombē" Latvijas iedzīvotājus (cik Latvija ir "slikta" un Krievija "laba"; kā gāzt pastāvošo varu, un dalās ar citiem "vērtīgiem" padomiem), tiek vizināts Saeimas automašīnā? Vai tiešām šādu pasākumu rīkošanai nav iespējams likt šķēršļus, vai vismaz iztapīgi pašiem nepiepalīdzēt tos organizēt?
Drošības un citas oficiālās iestādes gan atrunājas – pie mums ir demokrātija un katram ir tiesības brīvi izteikties. Tomēr, vai demokrātiskā valstī tiešām nav nekādu iespēju, instrumentu un institūciju, kā sevi pasargāt no atklāti naidīgas valsts un tās darboņu neslēpti pretvalstiskas propagandas? Ar ko, galu galā, nodarbojas Latvijas drošības iestādes? "Krāso lūpas" kabinetos?