Sākšu ar vilinājumu. Man bija apmēram pieci gadi, kad apmaldījos rudzu laukā: svelmainā augusta dienā biju nolēmusi salasīt koši sārtos kokāļu ziediņus. Agrāk tādus nebiju redzējusi, un neparastuma vilinājums bija tas, kas mani iemaldināja druvas vidū. Tā dēļ vietējiem iedzīvotājiem vēl ilgi biju “agronoma meita – tā, kas rudzos apmaldījās…” (Toreiz nebija ne glābēju, ne helikopteru, ne speciāli apmācītu suņu – vien tuvējie kaimiņi, kas kopā ar vecākiem visu gatavās labības lauku izbradāja, līdz atrada mani nakts vidū – kamoliņā saritinājušos un cieši aizmigušu…)

Kas mūs dzen? Šis būs nupat svaigs, šīs vasaras „piedzīvojums”! Jau kādu nedēļu nemierīgi dīdījusies, beidzot devos „inspicēt” melleņu un gaileņu vietiņas tepat, mežā aiz Melnezera. Melleņu izrādījās daudz – visas mētras pilnas, ogas – lielas un gatavas, tāpēc groziņš pielasījās ātri. Mājupceļā neveikli paslīdēju uz takas, un… nu jau gandrīz mēnesi esmu “sabremzēta”: klibodama eju tik lēni, ka… redzu katru rasas lāsīti zālājā; dzirdu katru rīta putniņu; varu izskaitīt un nosaukt pēc krāsām visus dienā redzētos tauriņus. Taču… Beidzot man pietiek laika ar tuviniekiem un pazīstamiem cilvēkiem parunāties! Un – novērtēt to autobraucēju pacietību, kas lēnprātīgi pagaida, kamēr pārklibināšos pāri gājēju ”zebriņai” uz ielas. Tā sacīt, nav ļaunuma bez labuma: beidzot kāds tur, Augšās, parūpējies, lai pietiktu laika tam, kas manā dzīvē tagad patiesi svarīgs… (Ak, es jau saprotu: ir pietiekami daudz cilvēku, kam svarīgākais mežos ir ogas un sēnes un tādējādi gūtais materiālais atspaids!)

Šovasar, kad apmaldīšanās dabā, apkārtnē, dažkārt bijusi īpaši satraucoša, jādomā arī par manis vēl nenosauktajiem iemesliem, kas mūs dzen vai vilina “doties piedzīvojumos”. Ar pavisam mazajiem bērniem viss skaidrs: viņus virza paļāvība. Paļāvība, ka pasaule ir draudzīga un laba! Un iešana – dabisks pielietojums tam, ko viņi nupat iemācījušies! Mums, pārējiem, tā ir pārbaude: vai protam būt līdzdalīgi citu nelaimēs un esam gatavi doties palīgā, stundas un kilometrus neskaitot? Vai arī – savās mājās pie datora sēžot, spējam vien interneta portālu komentāros bezgalīgi un neiecietīgi nosodīt vecākus…

Tātad, kas mūs dzen? Patiesībā jau laikam vienlīdz svarīgi – un arī tīri cilvēciski saprotami! – ir visi iemesli: gan zemapziņas vilinājums iepazīt vēl nezināmo, gan vēlme pabūt tuvāk pie dabas, gan materiālās rūpes, gan (dzīves pieredzes trūkuma dēļ) paļaušanās uz to, ka šī pasaule ir Cilvēkam draudzīga. Tāpēc Visaugstākajam gribētos lūgt, lai dzīve – mūs vilinot, aicinot, dzenot – nāk tikai ar labu un pozitīvu pieredzi!