Pagājušajā nedēļā Latviju apceļoja ziņa, ka Reformu partijas dibinātājs un bijušais prezidents Valdis Zatlers atteicies piedalīties laikraksta «Diena» rīkotajā diskusijā ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Kā minēts publiskajā telpā, Zatlers atzinis, ka viņš ar oligarhiem, tostarp Andri Šķēli un Ainaru Šleseru, nerunāšot ne pirmsvēlēšanu laikā, ne arī pēc tam, jo šie cilvēki mērķtiecīgi kavējuši valsts attīstību daudzu gadu garumā. Viņaprāt, valsts konstruktīva virzība var sākties tikai brīdī, kad minētās personas vairs netikšot uzklausītas un ņemtas vērā. Minētais paziņojums aizņēma rakstīto mediju pirmās lapas un ziņu portālus. Klausoties atsauksmes pēc šī paziņojuma, pirmajā brīdī tā vien gribējās aiziet pavadā – varbūt tiešām Zatlers nobijās; a par ko negāja parunāties, uzķert Lembergu uz āķa… Viens, kas pārsteidza, ar kādu sparu šo Zatlera lēmumu metās tiesāt visi, kam tika dots vārds vai kas to ņēma paši. Bet pārsteidzošākais, ka no pašu žurnālistu puses nāca apgalvojums, ka Lembergs, lai arī smagos noziegumos apsūdzēts, tomēr varens spēks, ar kuru nevar nerēķināties… Paga, paga…
Kopš zaļie nākuši pie varas – vai, pareizāk, pie lemšanas, bez Lemberga vai viņa garās rokas neviens lēmums mūsu valstī pieņemts netiek, lai arī viņš nav nedz Saeimas deputāta, nedz ministra amatā. Paģērot, ka visiem ar Lembergu jārunā, tikpat labi var pieņemt, ka tieši viņš ir tas, kurš Latvijā visu nosaka. Bet varbūt tā arī ir? Ja saliekam kopā «Vienotības» neveiksmīgos centienus panākt otra koalīcijas partnera Zaļo zemnieku turēšanos pie solījumiem un līgumiem, tad jāsecina, ka zaļzemniekiem jau iepriekš dotas milzu pilnvaras, kas nekavējoties arī izmantotas… Un saki vēl, ka politika ir kompromisu māksla. Drīzāk jāsecina – kas māk, tam nāk.
Varbūt ir naivi domāt, ka Zatlera atteikšanās runāt ar oligarhiem patiesībā ir viņa rīkojums numur trīs, bet – kāpēc ne?! Jo neba jau «Diena» kāds oficiālais rupors. Tāds pats vēzis kāda maisiņā vien ir. Un – labi vien ir, ka kāds kut kur prot pateikt "nē", vismaz citiem ir iespēja mācīties…