Līdzīgi, kā runājot par sportu, arī diskusijās par amatiermākslu reizēm pavīd jautājums – nu kam tas viss? Šķiet, ka bizošana ap stadionu un lēkāšana smiltīs, tāpat kā būšana vokālajos vai deju kolektīvos, īpaši, ja tas nav kāds tur nebūt profesionālais līmenis, galvenokārt, tomēr ir prieciņš pašam dalībniekam. Tādēļ nākamais it kā loģiskais, bet nedaudz ķecerīgais jautājums – kāpēc pārējā sabiedrība par to maksā?

Te gan jāpiebilst, ka visbiežāk šādas pārdomas rodas, pateicoties nenoslēpjamajai darvas karotei kopumā jau tīri ciešamajā medus mucā; un tā darvas karote ir visu veidu un sfēru funkcionāru darbība. Kamēr vieni savā naivumā turpina dzenāt bumbas, ripas un citus objektus, dancāt un vīterot Vispārējos Dziesmu un Deju svētkos, vienmēr uzrodas kāds, kurš, piemēram, ar simtgades saukli uz lūpām, bīda mazliet nesaprotamus, toties izdevumu ziņā – iespaidīgus projektus. Un, kas interesanti, kad runa par naudu, tad īsti nevar izšķirt, kurš tur ir tas “kulturālākais”. Saka jau, ka sports ir “sports arī citviet pasaulē”, taču, redz, mūsu “unikālā kultūra”… Tomēr mans personīgais viedoklis, ka arī daiļajām mākslām piekarināt kādu nacionālo birku gluži nav pareizi. Īpaši tas nāk prātā, kad kāds pilnā nopietnībā deklarē, ka latvieši ir “dziedātāju tauta”. Acīmredzot, nekad nav bijis klāt tādu vidējo latviešu vidējā pasēdēšanas reizē ar dziedāšanas elementiem. Pašiem, protams, prieks, un tādai kopā dziedāšanai, es pat teiktu, ir terapeitiska funkcija, bet, būsim godīgi, pat dažs labs oficiālais kolektīvs vai muzikālā apvienībā, kam, starp citu, ir arī finansējums, ne visai der plašpatēriņam. Un to es saku, nevis no augstiem plauktiem raugoties, bet esot līdz ausīm un ilgus gadus tieši tādā standarta pašdarbībā. Protams, ir prieks, ja vari ar savu uzstāšanos kuplināt kādu pasākumu un, vēl jo vairāk, ja kādam tā tiešām patīk. Taču tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka, galvenokārt, tāda kopā dziedāšana ir mana ikdienā nepieciešamā pašizpausme un ģimenes tradīcija, nevis kaut kas unikāls. Iespējams, tieši tādēļ īpaši nervā kož atsevišķu pašdarbības kolēģu diskusijas Dziesmu un deju svētku aizsegā, piemēram, par ēdināšanu – kāds “jūtas galīgi nenovērtēts”, jo valsts viņam nav nodrošinājusi veģetāru uzturu, citam atkal gaļas par maz vai kāda cita vaina… Bet, mīļo cilvēk, tevi taču vienmēr ir izvēles iespējas – izvēle nepiedalīties!

Bet, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, kāpēc tad pārējā sabiedrība tomēr maksā par amatiermākslu… Nu, acīmredzot, tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka cilvēks nav vien staigājošs gaļas blāķis, kuram var sastādīt racionalizācijas plānu – ēd, guli, strādā, mirsti! Tā vien lēktu upē dziedādami, ne vairotu nacionālo kopproduktu, ja nepastāvētu tādas it kā jau nepraktiskas, laiku un līdzekļus atņemošas nodarbes, kas tomēr spēj sagādāt pozitīvas un spēcīgas emocijas. Iracionālajā jau ir tā īstenā dzīves garša. Tā ir tādās ar prātu īsti neaptveramās lietās kā mīlestība, saviļņojums, līdzjušana… Un ir taču vērts ieguldīt gan skriešanā, gan dziedāšanā, dejošanā, teātra spēlēšanā, novusa sacensībās un tā bez gala un malas… – nodarbēs, kas, pa ja ne visu, tad tomēr lielu tauta dara kaut par kripatiņu laimīgāku!

Tikai tos lietu bīdītājus gan tomēr derētu vairāk pieskatīt…