Divarpus tūkstoši jaunu saslimušo un 21 mirušais ir ceturtdienas skumjā Covid-19 bilance. Lasot šos skaitļus, kas patiesībā nav tikai skaitļi, kļūst mazliet baisi, apzinoties, ka diez vai ar triju mēnešu ierobežojumiem būs līdzēts, lai šo straujo saslimušo pieaugumu nobremzētu un redzētu vismaz jelkādu uzlabojumu.

Un tas nekas, ka vakcinēties gribētāju rinda pie kultūras nama kļūst arvien garāka – no vienas puses tas ir iepriecinoši un gribas pateikt paldies katram, kas to ir izdarījis un padarījis visu mūsu kopienu drošāku pret slimību, bet no otras puses – ir sajūta kā sporta sacensībās, kā maratonā, kad saproti, ka zaudē – lai kā arī censtos, vadošo skrējēju grupu, kurā ierindojamas citas valstis, nekad vairs nepanākt…

Bet tā otrā sajūta, kas ir tikpat bezcerīga, pārņem, ieejot veikalā, kur prasa uzrādīt sertifikātu – tur ir tukšs un kluss. Un tieši tas daudz vairāk nekā viss cits liek skaidrāk apzināties statistiku, ka tikai puse iedzīvotāju Latvijā ir vakcinējusies…  Kamēr strādā un dzīvo starp tiem, kas to jau sen kā ir izdarījuši, šī statistika arī vairāk ir tikai skaitļu rinda, bet tagad ļoti labi redzi, ko nozīmē, ja katrs otrais paliek ārpusē… Protams, ir izdevies kādu pārliecināt, pierunāt, bet, kad redzi, – zinoši, izglītoti cilvēki iestājas ēzeļa pozā, ir gatavi pamest darbu, savus skolēnus, kolēģus, panākumus, tad šķiet, ka visdrīzāk pārāk maz viens otru esam pazinuši… Varbūt esam tikai iedomājušies, ka mums ir kopīgas vērtībām, jo patiesībā – tās droši vien ir katram savas.

Tomēr neticu, ka šie cilvēki nekad, ne vienu reizi nav uzdevuši sev jautājumu: ”Kas ar mani notiks, ja nevakcinēšos?!” Vai arī – kas notiks, ja saslimšu?! Ja būtu varējis pasargāt sevi un citus, bet neesmu to izdarījis?! Laikā, kad slimība izplatās, šķiet, nu jau ar gaismas ātrumu, gribas ticēt, ka tādu, kas par to aizdomājas, kļūs arvien vairāk. Jo vārdiem – ja sevi sargāsi, tad arī Dievs tevi sargās – noteikti arī šajā situācijā ir dziļa jēga…

Vakar, ejot pa ielu, biju spiesta noklausīties kādas jaunas sievietes paskaļu telefonsarunu un vārdus, ka tagad, lūk, latviešu brīvība ierobežojumu, vakcinācijas prasību un citu iemeslu dēļ ir nospiesta uz ceļiem un ka citās valstīs, lūk, neprasa neko – tur cilvēks tiešām varot justies brīvs. Jā, un pieatbilde, ko noteikti būtu gribējusi šai sievietei pateikt, – tas tikai tāpēc, ka citās – tais brīvībā palaistajās valstīs – lielākā daļa cilvēku ir vakcinējusies! Vakcinējoties un nekā citādi, to – ”labo valstu” – tikpat labie iedzīvotāji ir devuši šo brīvību gan pašiem sev, gan saviem nevakcinētajiem bērniem. Tikmēr pie mums – kamēr vien top šī sleja, nāk viena ziņa sliktāka par nākamo – tai skaitā, ka slimnīcas pārtrauc plānveida pakalpojumu sniegšanu no nākamās nedēļas…

Ziniet, ja kāds reiz ir šaubījies, vai viņš valstij var ko dot, tad šī ir atbilde: pārāk daudz mūsu vidū ir tādu, kas paši nav gatavi pat iedomāties, ko labu viņi citiem, mūsu kopīgajai valstij varētu dot. Un tad nav jābrīnās, ka šajā dzīvības un nāves maratonā paliekam sliktajā pusē…