Reiz kaut kur salasīta atziņa – cilvēki labprātīgi skatās šausmu filmas, jo tas ir kā savdabīgs psiholoģiskais treniņš, proti, liek darboties smadzeņu šūnām, kas izstrādā iespējamos scenāriju par to, kā būtu, ja būtu, un, nez, planētai uzbruktu, piemēram,… citplanētieši. Reālas krīzes gadījumā, kurai nebūt nav jābūt ārpuszemes civilizāciju ierosinātai, ļoti iespējams, tas var palīdzēt ja ne uzreiz praktiski, tad vismaz, neļaujot šokā sastingt un mudinot rīkoties. Līdzīgi tas arī ar kriminālromāniem, kriminālziņām un scenārijiem, kurus paši reiz pa reizei mēdzam prātā izspēlēt. Piemēram, izdomājot, ko darītu avārijas gadījumā, vai, ja kāds slīktu, kā rīkotos ugunsgrēkā un situācijā, kad vējš norauj mājai jumtu, utt, utjp. Protams, protams, – tā laipiņa ir šaura, un jābūt diezgan uzmanīgam, lai “psiholoģiskais treniņš” pēkšņi nepārvērstos par mērenu apsēstību vai pat fobiju, kas liek paslepus… rakt bunkuru paša sētā… Bet nu šajā gadījumā vēstījums tāds, ka reizēm šausmām un šausmiņām mēs uzmanību pievēršam teju vai automātiski.

Tieši tā – pat negribot – pēdējo dienu ziņu sižeti prātā jau atkal (!) liek zīmēt iespējamā kara ainas. Ko darītu, ja, tāpat kā Ukrainā, pie Latvijas robežām tiktu sastatīts ļo-o-oti naidīgs karaspēks? Kā rīkotos, ja tiešām sāktos karš – censtos pamest valsti vai tomēr aktīvi pretotos? Un, ja pretotos, tad kā, ņemot vērā, ka praktisko iemaņu šajā jomā (paldies, Dievam!) nav nekādu?! Jaunības maksimālismā gan jau aizfantazētos līdz kādam pavisam trakam plānam, jo tad tā ticība saviem spēkiem, varēšanai arī tāda –  stipri vien pārspīlēta. Tomēr ar laiku pārliecība noplok jeb, drīzāk jāsaka, pašvērtējums kļūst realitātei atbilstošāks. Un tad nu jāatzīst, ka pie pirmās iespējas no kara tomēr muktu, lieki nemokoties pašpārmetumos, jo, būsim godīgi, daudz neko ietekmēt, izdarīt tāpat nespētu, vismaz ciktāl tas attiecas uz ieroču cilāšanu jeb reālu karošanu.

Ko varētu un varu ietekmēt? Noteikti savu attieksmi, kas, šķiet, šobrīd pat vēl būtiskāka, nekā iedomātā kara apstākļos. Grūti atrast īsto apzīmējumu… Laikam derdzīgs šķiet tas vēstījums, ko, slēpjoties aiz cīņas pret Covid-19 ierobežojumiem, nes dažāda mēroga aktīvisti. Ļaudīm, kas nu uzmetušies par aizstāvjiem “apspiestajiem”, acīmredzot cerot pirms vēlēšanām izsist kādu nebūt politisko kredītu, jau iepriekš – pirms pandēmijas – bijušas dažāda rakstura problēmas. Tai skaitā arī ar nodarbinātību un likuma varu. Jāatgādina, ka, piemēram, izbijušais diplomāts Rūdolfs Brēmanis tiek tiesāts par krāpšanos, bet tāda mazāka izmēra ”brīvības aizstāvju zivtiņa” kā mūspuses Kaspars Lasis jau vairākkārt tiesāts par mantiskiem noziegumiem jeb, vienkārši runājot, prastu zagšanu…

Dažādas protesta akcijas ir vārda un pulcēšanās brīvības izpausmes ir demokrātiskā procesa neatņemama daļa. Vienlaikus gan arī atgādinājums par to, ka demokrātijai mēdz būt  “ēnas puses“, īpaši gadījumos, kad vārda brīvība pavisam netraucēti šķērso visatļautības robežu. Tomēr tam pa vidu vienkārši nepaplašinātajā baurošanā atšķaidītas ir novērojamas arī pavisam nepieņemamas tendences. Starp piecām, desmit ministru un prezidentu obligātajai kritikai (vēlams – rupjai) veltītajām rindiņām sparīgāko censoņu izteikumos nav iespējams nepamanīt ierakstus, kas arvien neslēptāk atbalsta Krievijas izplatīto propagandu vai koķetē ar Baltkrievijas autoritāro režīmu. Te Ainārs Šlesers sapriecājas par to, ka ungāriem, redz, būšot lētāka gāze, jo šie ir Putinam draugos, te jau pieminētais K. Lasis vai viņa tikpat skaļā dzīvesbiedre priecājas, cik “brīva“ dzīvošana Lukašenko režīmā, un tā tālāk un tā joprojām. Var jau sevi mierināt, ka tā tik tāda saujiņa brēcēju, un apšaubīt iespēju, ka kādreizējo smagsvaru kārtējais mēģinājums uzsvempties uz Latvijas politikas skatuves varētu būt veiksmīgs. Bet tas, cik vieglu roku šie aktīvie varas tīkotāji un mūžīgie protestētāji kaisa mums nedraudzīgu valstu vadītāju runas pērles, gribot negribot liek aizdomāties, pirmkārt, pat to, cik zemu savu publiku šie censoņas patiesībā vērtē, otrkārt, – kāds tad ir šo “kaisītāju“ patiesais mērķis? Vai sagaidīt krievu tankus ar ziediem rokās?!…