Šis jautājums ir ļoti vienkāršs, ja runājam par katra paša maciņa saturu, jo – tik, cik algas dienā tajā ieripo, tik arī ir – un tam atbilstoši ir arī mēneša tēriņi. Tajā brīdī mēs noteikti neaizdomājamies par to, cik daudz no šīs naudas jau ir aizgājis valsts maciņā nodokļu veidā, lai gan patiesībā summa nav maza – vairāk nekā 30% no katras algas un nereti arī pensijas.

Par to, ka mūsu nodokļi nav aizgājuši gluži tam, kam domāts, saprotam vien tad, kad ir kāds skandāls un kad atklātībā nonāk fakti, kas liek apšaubīt tērētāju godaprātu vai vismaz diskutēt par to. Un visbiežāk tas notiek vien tad, kad kāds ir sācis par to interesēties, jo diemžēl tā kārtība, pēc kuras, piemēram, tiek atspoguļoti valsts un pašvaldību tēriņi un kas ir cilvēkiem publiski pieejama,  nepasaka absolūti neko – vien tik, cik tērēts lielajās pozīcijās, taču aiz lielajiem skaitļiem gluži kā aiz dziļas miglas nav redzama lietas būtība jeb sāls – tie daudzie sīkie tēriņi, kas galarezultātā arī veido kultūras, sporta, būvniecības, komunālo pakalpojumu maciņus.

Viens ar budžeta tēriņiem saistītais stāsts ir par Latvijas simtgadei atvēlētajiem 60 miljoniem eiro (piecos gados), taču būs pagrūti atrast, cik tad katram pasākumam valsts tērējusi. Par to norādīja daudzviet publiskajā telpā pieminētais 19. novembra koncerts pie Nacionālās bibliotēkas Rīgā un dāsnajām tā izmaksām, par ko arvien vēl diskutē iedzīvotāji un šīs jomas pārstāvji. Tas novedis līdz jautājumam – vai mākslinieku honorāriem, kas tiek maksāti par nodokļu maksātāju naudu, ir vai nav jābūt publiskiem?! Un vai vispār par koncertiem tik daudz jāmaksā?! Pagastu kultūras darbinieki teica, ka būtu laimīgi simtgadi aizvadīt, ja valsts būtu kaut 500 eiro katram pagastam piešķīrusi – tas vairāk nekā 400 Latvijas pagastiem prasītu aptuveni tik, cik viens šāds koncerts…

Par svētku izmaksām ir gana daudz diskutēts arī Tukuma novada domē, meklējot, piemēram, cik izmaksājuši pilsētas svētki un cik – mākslinieki. Parasti, atrunājoties, kāpēc šīs summas nevar uzrādīt, ierastais skaidrojums bijis, ka attiecības ar radošo jomu pārstāvjiem ir sensitīvas un ka mākslinieki nevēlas, lai pašvaldība publisko viņu honorārus, jo – kāds uzstājies “pa draugam”, kāds “atstrādājis” iepriekšējā gadā solītu, bet negaidīti atceltu koncertu, kādam vēl cits iemesls, kāpēc, iespējams, prasījis mazāk naudas nekā citiem. Bet, no otras puses – nereti tieši mākslinieku honorāri veido lielu daļu no svētku izmaksām, jo – ja gribam būt populāri un lai uz Tukumu brauc cilvēki, svētkos vajadzīgi labi mūziķi. Un tā paliek viena joma neatklāta, vēl kāda cita, un kopējā budžeta aina tinas aizvien biezākā miglā. Kas atliek? Paļauties uz valsts un pašvaldības atbildīgo amatpersonu aizvien augošo vēlmi būt iespējami atklātiem? Cerēt, ka, vismaz realizējot valstiski nozīmīgus projektus, uzņēmēja reputācija būs viens no būtiskākajiem nosacījumiem? Redzot, piemēram, arī Z.A. Meierovica pieminekļa izdevumu apmērus, kur naudas aisberga lielākā daļa izrādās ierakta zemē, vismaz mēs – žurnālisti – tik vienkārši paļauties nevarēsim, nāksies vien turpināt rakt…