Kā vērtējat nule kā noritējušo 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus? Šo jautājumu nu jau vairākas dienas uzdodam viens otram un arī paši sev. Gatavojot šo laikraksta numuru, to vēl un vēlreiz pārspriežam arī šeit – redakcijā. Lai arī  esam līdzīgi domājoši, tomēr, kā izrādās, balsojām par dažādiem sarakstiem, tāpēc brīžam, apspriežot Saeimā iekļuvušos, uzšvirkst arī pa asākam vārdam. Taču par svarīgāko esam vienisprātis – lepojamies, ka kopumā esam nodemonstrējuši  zināmu briedumu sasniegušas un atbildīgas nācijas pazīmes. Un, pirmkārt, jau tāpēc, ka, neskatoties ne uz kādiem iebildumiem,  viedokļu atšķirībām un, iespējams, arī vēlēšanu procesa organizatoriskajām ķibelēm, mēs tik un tā piecēlāmies un aizgājām uz vēlēšanu iecirkņiem. Aizgājām, vairumā gadījumu stāvējām arī gana garās rindās, bet  nobalsojām. Un šajā ziņā paldies jāsaka ikvienam, un, iespējams, jo īpaši tiem, kas, ar ”visu pastāvošo iekārtu” neapmierināti, varbūt arī kovidkrīzes notikumu aizvainoti, bet tik un tā savai valstij un demokrātijai uzticīgi, visā priekšvēlēšanu procesā iesaistījās aktīvi un, laikam jau arī no visas sirds un dvēseles ticot, ka tādējādi spēs mainīt kādas lietas uz labu… Domāju jau arī, ka lielu lomu vēlētāju aktivitātē nospēlēja arī traģiskie notikumi Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās. Un tā Putina ”tautas gribas” izpildītāja runa!… Tā bija tāda atgriešanās 82 gadus senā pagātnē!… Vismaz tiem, kas vēsturi ir mācījušies un zina.

Lai nu kā, bet tieši tas, ka par spīti visām prognozēm un iepriekšējiem rezultātiem (54,55 13. Saeimas vēlēšanās un 34,01% (!) 2021. gada pašvaldības vēlēšanās) mūsu – vēlētāju – skaits tomēr ir ievērojami – par 5% – audzis, ir ļoti liels visu mūsu kopējais panākums. Par to ir ļoti, ļoti liels prieks!…

Par konkrētu partiju panākumiem runājot, varam gan priecāties, gan paši par sevi ironiski vai pat rūgti pasmaidīt. Diez, kāds tad varētu būt tāds vidējs Latvijas vēlētājs? Kas tad ir tāda vidēja “latvijieša” galvenās vērtības?

Jāatzīst, ka kopumā esam ļoti prātīgi un racionāli – kad Tēvu zemei grūti laiki un traks kaimiņš aiz žoga, visādām ākstībām un vāveriņiem nav ne laika, ne vietas! Tāpēc vairums populistu-brīnumsolītāju šoreiz pārliecinoši palicis aiz borta, bet īpašu paļāvību mūsos raisījis “līdzsvarotais romantiķis” un ”vienīgais pieaugušais kašķīgo konkurentu pulciņā” – līdzšinējais valdības vadītājs Krišjānis Kariņš. Dažādi sists un lamāts, citu koalīcijas partiju kacināts un grūstīts, viņš ne reizi visu četru aizvadīto gadu laikā nepazaudēja ne seju, ne mugurkaulu un neizlaida vadības stūri no rokām. Lai ar kādi tie kopējie lēmumi bijuši un vēl būs, par aizvadīto laiku – visu cieņu!

Ar racionāliem, saimniecisku vajadzību diktētiem apsvērumiem varam skaidrot arī to, ka tik daudz balsu ieguvis Apvienotais saraksts – sak, šie tak uzņēmēji, māk saimniekot, gan jau arī valsts lietās to pratīs. Nu, ļoti jācer, ka tā arī būs, lai gan – jau kopš Šķēles un Tautas partijas laikiem, kad parādījās vēlme “pieķerties” valsts vadīšanai kā uzņēmumam, kurā direktoriņi saņem vekseļus, bet ķīlu izpērkam mēs visi, uz šādiem ”sakārtotājiem” (bet varbūt politbiznesa kārotājiem?) tiešām skatos ar ļoti lielām aizdomām…

Lūk, par aizraušanos ar Lembergu gan mums būtu nopietni jāpadomā – vai tiešām esam tik ļoti pazaudējuši savas latviešu folklorā balstītās vērtības un pa 50 padomijas gadiem tik ļoti saauguši ar Austrumu kultūru, kurā lielā godā tiek celts Hodža Nasredins – melīgs blēdis un zaglis? Jā, jā, protams, nav notiesāts, nav arī zaglis. Zaglis nav, bet, kā tai anekdotē, caur viņu mums daudz ir zudis. Visvairāk jau laikam tieši vērtību izpratnes un godaprāta ziņā…

Par ”polārajām parijām” – nacionāļiem un “rusļikoviem” – viss skaidrs, jo nacionālās vērtībās tagad – kara un šovinisma ēnā – ikvienam ir īpaši svarīgas. Taču zombijiem līdzīgie šleseristi gan pārsteidz – laikam jau sektantismam ir kāda sava īpašā mentālā seja… Bet ļoti ceru, ka viņu vadoņa vēlmei jau atkal ”pieķerties valsts sakārtošanai” punktu pieliks KNAB un Valsts drošības dienests…

Visbeidzot «Progresīvie». Tiešām žēl, ka kāds jau ir novilcis sarkanās līnijas, lai šos ļoti ļoti labi izglītotos, zinošos un, cik bijis iespēju pārliecināties, arī godīgos un demokrātijas vērtībām uzticīgos cilvēkus nostumtu opozīcijā. Man domāt, tas, ka, piemēram, Andris Sprūds vai Skaidrīte Ābrama, arī citi no šī saraksta Saeimā iekļuvušie netiktu pielaisti pie reāla likumdevēju darba, būtu tiešām liels zaudējums mums visiem. Jo, jāatzīst, tieši šie ļaudis varētu reāli atnest kādas jaunas un svaigas vēsmas visas sabiedrības labklājības labā. Un ar to nemaz nedomāju dažam acīmredzot tik ļoti nozīmīgos “gultas biedra jautājumus”… Mūsu nelielajai un joprojām dažādu draudu ēnā dzīvojošajai valstij ir daudz citu ļoti svarīgu, ātri un, kas svarīgākais, arī gudri risināmu jautājumu. Bet tādu cilvēku, kas to tiešām grib, spēj un var, kā jau nelielai nācijai, mums joprojām ir ļoti maz. Tos pašus nedaudzos nobīdīt malā?… Manuprāt, mēs to vienkārši nevaram atļauties.