Nesen, brīvprātīgi-piespiedu kārtā šturmējot mikrorajona ceļus un taciņas, izvērtās domu apmaiņa par kādu dzīvē noskatītu teju vai nacionālo īpatnību. Proti, cik gan reizēm pārlieku daudz satraucamies par apkārtējo viedokli!

Nav pat runa par tādām klasiskām situācijām, kad izvairīšanās, piemēram, no dziedāšanas vai dejošanas liecinieku klātbūtnē sakņojas it kā objektīvajā realitātē – nu tiešām abas kājas gadījušās kreisās, bet labākais draugs – lācis, kas uz ausīm. Bet nu gadās arī, kā saka, pataloģiskākas situācijas. Ir satikti cilvēki, kas tā arī godīgi atzīst, ka kautrējas pa ielu pārvietoties ar tualetes papīra ruļļu lielo iepakojumu padusē, doties uz veikalu nekrāsotām lūpām vai turēt rokā noteikta zīmola iepirkuma maisiņu, jo… ”ka tik kāds kaut ko nepadomā”. Un, kas trakākais – es pat tā kā to spēju saprasts, jo tiešām ”mēdzu padomāt”! Piemēram, pētu rindā priekšā stāvošā iepirkumus un saceru iespējamo šī vakara scenāriju vai pēc izvēlētās preses, lai cik tas muļķīgi nebūtu, aizdomājos par blakus sēdētāja politiskajiem uzskatiem utt., utjp. Un, ja es tā padomāju, noteikti taču kāds padomā arī par mani? Gatavā ”pētnieku” nācija!

Tomēr šī kompleksošana un satraukšanās par citu viedokli galvenokārt, protams, mēdz zāģēt paša kājā. Nu, piemēram, situācijā, kad esi beidzot nobriedis cīņai ar ”glābšanas riņķi” zem ribām, no ikvakara skriešanas beigās attur glamūrīga sporta tērpa iztrūkums un ne pārāk sportiskais eksterjers. Vai, ja tomēr sāc skriet, tad kā pēc olimpiskiem normatīviem, ne sev ērtos un veselībai atbilstošos tempos, jo citādi… garāmgājēji tevi vēl ņems un noturēs par ”tizlo svētdienas skrējēju”! Lai gan, būsim godīgi, kāda gan kuram daļa?

Tādēļ nu vismaz es sev šajā pavasarī esmu izvirzījusi mērķi – vispirms beigt kompleksot, lai no veselīga dzīves veida atturētu vien tāds nieks kā… pavisam privāts slinkums…