Vēl pirms lielās novadu apvienošanās redakcijā bija ienācies kāds jautājums no Apšuciema puses – iedzīvotāji interesējās, kā tas nākas, kas tiek pārdots un apbūvei nodots zemes pleķītis, kas dabā ir krūmiem un kokiem apaugusi kāpa, turklāt – bez tādas kārtīgas piebraukšanas iespējas. Viens, protams, ciemnieku un jo īpaši kaimiņu bažas par interesanto apbūves gabalu, bet, ja godīgi, arī pašu potenciālo pircēju tobrīd bija grūti iedomāties, redzot izvēlēto vietu klātienē. Nu ļoti, ļoti jāgrib kļūt par apšuciemnieku… Par to, kā tas noslēdzās un vai kāds namiņš tiešām tur uzslējās, plašākas informācijas diemžēl nav – jābrauc lūkot. Taču interesantākais šajā gadījumā tā arī palika neatbildētais jautājums: kā tas nākas, ka tas viens zemes pleķītis tur bija iegadījies tāds apbūvējams, ja visos citos virzienos bija dažādi ierobežojumi?

Par šo gadījumu atkal atcerējos pēc televīzijas sižeta, kur žurnālisti analizēja, kā top jauni ciematiņi pļavās, kas ir acīmredzamas slīkšņas, un to, kā pašvaldības lobē, lai apbūvei būtu iespējams nodot arvien jaunas teritorijas. Tas, ka plūdu risks pastāv ik pēc diviem gadiem, lūk, neesot pārlieku liels šķērslis!… Jēkabpils plūdus, protams, šim gadījumam īsti pieskaitīt nevar, jo tur šoreiz problēma kompleksa un laikapstākļi – izteikti nelabvēlīgi. Bet nu vēl pirms tam, janvāra pašā sākumā, plūdi bija arī, piemēram, Ādažu novadā, un, lai glābtu tādu vienu jaunu ciematiņu, pašvaldība ūdeni palaida, tā teikt, citā virzienā. Rezultātā applūda sēta, kas, ja ne šis glābjamais ciematiņš, plūdus tā arī nekad, iespējams, nebūtu piedzīvojusi. Tas, starp citu, ir vēl viens risks, uz ko norāda eksperti –  slapjums, kas pļavā, palienēs un purvos, pats no sevis jau nekur tāpat vien nepazūd. Un nepārdomāta būvniecība, kur grāvītis tāds un grāvītis šitāds, uzbērums – augstāks vai zemāks, situāciju kopumā neuzlabo, jo “izglābjot“ varbūt vienu īpašumu, tā vietā tiks appludināti četri citi, tad vēl citu un tā tālāk un tā joprojām…

Varbūt var teikt, ka pašvaldības tur neko – cilvēki paši tādi jocīgi, ka, nepadomājot par sekām, sagribējuši pie pašas upītes vai purviņā būvēties. Bet pieredze tomēr liecina, ka tik vienkārši vis tas nav, un nereti cilvēki tiek maldināti vai, maigāk sakot, netiek iepazīstināti ar visiem faktiem. Nu nav mums, protams, Daugavas, taču tepat no Slocenes krastiem stāsta, ka savulaik ne ar pušplēstu vārdu saimnieki nav brīdināti, ka upe regulāri ielauzīsies sētā. Saņēmuši pašvaldībā savus saskaņojumus, un viss. Tādēļ šobrīd, kad tiek izstrādāts Tukuma novada teritorijas plānojums, varbūt ikvienam būtu  ieteicams vismaz kaut nedaudz tajā ielūkoties? Pat ja varbūt pašam būvniecība tuvākajā desmitgadē nav paredzēta, kas zina, kur un kāds kaimiņš pēkšņi uzradīsies?…