Cik cilvēku, tik viedokļu par to, kam jābūt redakcijas slejā. Šogad nereti esmu uzklausījis viedokļus par tukšu muldēšanu un murgiem, kas, protams, licis lieku reizi pārdomāt, ko šai kanceles vietā teikt.

Zīmīgi, ka visvairāk komentāru slejām par sadzīviskām nebūšanām – kāds kādu piekrāpis, kāds nolaidīgi pildījis amata pienākumus, melojis vēlētājiem un līdzīgā garā. Tas ir normāli un saprotami – satraukties par to, kas skar personiski; satraukties par problēmām, kas tepat mājā, pagalmā, novadā, pa ceļam uz poliklīniku vai policiju. Tomēr atzīšos – mani satrauc, ka šīs ikdienas lietas nereti ir svarīgākas par morāli ētiskajiem uzstādījumiem, kas galu galā taču ir visu problēmu pamatā…

Matemātikā ir tādi jēdzieni, kā virskopa un apakškopa, kur pēdējo var būt sazin cik daudz, tomēr apakškopas, kā likums, allaž ir pakārtotas virskopai. Esmu pārliecināts, ka dzīvē līdzīgi – lielās struktūras šūpo mazās, bet mazajām svars vien tad, ja savācas lielākā barā. Kā stāsta, Latvijas krīzē vainojama pasaules ekonomikas sašūpošanās (arī uz priekšu prognozes ne tās saulainākās), tomēr ne tikai Latvijā, bet ikvienā valstī nepatikšanas sākas tad, kad… Šeit katrs varētu ierakstīt savus priekšstatus, un būtu interesanti paraudzīt, kādi viedokļi dominētu, tomēr uzdrīkstos apgalvot – problēmas sākas ar morālu iztukšošanos un atsvešināšanos; ar tāda veida atsvešināšanos, kad aicinājums nedarīt otram to, ko negribi, lai tev dara, kļūst par tukšu skaņu… Ar atsvešināšanos, kad TAVS vērtību – ērtību mērs kļūst par paštaisnības pātagu citiem, sak, ”kritušam bomzim roka nav jādod, lai citreiz nepārdzer mēru!” ”Ja valsts mētājas ar naudu, tad kāpēc to nepaņemt Bērnu slimnīcā vai jebkur citur!?” ”Visi neveiksminieki ir slaisti un dzērāji!” Pazīstamas intonācijas? Ja tā, tad prom uz baznīcu, prom uz latviskiem godiem! Kazi, kāda kripata kopīgā prieka atlēks…