Pēc sapulcēm, ko pašvaldība rīko daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, jāsecina, ka jautājumu ir ļoti daudz un nebūt ne par visu, kas cilvēkus interesē, reiz ir pavaicāts. Par to noteikti nav jābrīnās – kopš 90. gadu vidus, kad dzīvoklis kļuva par privatizējamu un līdz ar to pērkamu un pārdodamu īpašumu, šķiet, šī ir pirmā apmeklētāju un arī tematu ziņā tik apjomīga saruna ar daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem. Un 30 gadu laikā, domājams, pat viszinošākajam cilvēkam varētu kāds jautājums rasties… Nu kaut vai: kas ar viņa māju notiks šodien un rīt?!

Protams, te nerunājam par visiem tiem, kas uzskata, ka viņa mūžam pietiks ar to, kas ir, un pārējais viņus neinteresē. Katrā mājā ir tādi, un tie nav tikai vecākā gadagājuma ļaudis. Iedzīvotājus sapulces pierāda, ka tieši pensijas vecumu sasniegušie nereti ir tie aktīvākie un saprotošākie. Bet nu jau gana daudz ir arī to iedzīvotāju, kas ir aktīvi un vēlas ne tikai lemt, bet arī darīt, jo labi apzinās, ka gadu desmiti, ja ne viss mūžs šajā mājā tā arī paies. Tomēr sākt kaut ko mainīt nav nemaz tik vienkārši. Jau pieminēti 30 un dažam arī vairāk gadi ir bijis gana ilgs laiks, lai pierastu pie situācijas, kādā dzīvojam – ar smakojošu kāpņu telpu, kaķu koloniju, kaimiņu, kas neprot aizvērt ārdurvis, vai kādu, kas piedraņķē liftu, vai vēl trakāk – kas trako mūzikas pavadījumā vēl tad, kad jau situsi vakara vienpadsmitā stundā… Var pasūdzēties, pastrīdēties, bet ar laiku apnīk. Kam švakāki nervi, tie pārceļas, citi nogaida labākus laikus – kāds nomirst, cits izaug… Kā jau dzīvē. Un līdz šim tas ir līdzējis, jo kurš gan, privatizējot vai pērkot dzīvokli, daudz domājis par to, ka vienlaikus bonusā saņemam arī atbildību par koplietošanas telpām. Ja vēl agrāk varējām par to nelikties ne zinis, tad tagad laiki ir mainījušies – nu visa atbildība par māju gulstas uz iedzīvotāju pleciem, kas, ko tur noliegt, šais 30 gados kļuvuši daudz vecāki un nevarīgāki. Tomēr likums jau nešķiro īpašniekus jaunajos un vecajos – ir jāspēj pašam saņemties dažādiem lēmumiem un vēl vienoties ar 20, 30, vietām pat 60 un vairāk kaimiņiem.

Tāpēc visu cieņu un apbrīnu tiem aktīvajiem cilvēkiem, kas bez maksas un savā brīvajā laikā ar aptaujas lapām iet no dzīvokļa uz dzīvokli un nereti vairākkārt, nepaguruši stāsta par to, kas un kāpēc visiem kopā vajadzīgs. Tieši viņi ir zvanījuši trauksmes zvanus par to, ka tik daudzos dzīvokļos iekļūt nevar, jo to saimnieki Latvijā nedzīvo. Tāpat piekrišanu no uzlabojumiem mājās nereti nevar saņemt no tiem, kas jau prāvu naudu savā īpašumā ir ieguldījuši un uzskata, ka ar to arī mājai kāds labums ticis, lai gan tas nekādi nesader ar vēja izlauztajām ārdurvīm un bēdīgi nolietoto kāpņu telpu…

Tomēr viena priecīga ziņa ir – saruna ir sākusies. Protams, tas vēl nenozīmē, ka jau rīt visi būs tiktāl vienojušies, ka mājas atjaunošanas gribētāji gaidīs rindā, bet – ir mājas, kas vēlas savu sapulci un savu sarunu. Ar kaut ko ir jāsāk, un iepazīšanās un saruna varētu būt labs pirmais solis.