Reizēm tā gadās, – nerakstās, nerakstās un nerakstās… Viss, šķiet, jau ir bijis, viss zināms – sen jau aprakstīts vai no jauna paredzams – gluži kā pērno lapu čabošais virpulis, ko vēji paceļ gaisā un dejo gluži vai ņirgādamies par to, kas vēl pērnruden bija apbrīnojamās un zeltainās lapas, bet vēl senāk – pērnpavasar un vēl pirms tās – jauns, svaigs un zaļš – pavasara plaukšanas brīnums. Un tā – jo senāks, jo brīnumaināks. Jo atmiņas ne vienmēr izbāl, reizēm tās pašas no sevis mēdz ietonēties tik sārtos toņos, ka gribas noticēt: viss reiz patiešām ir bijis skaistāk un rožaināk, godīgāk un drošāk, patiesāk un taisnīgāk…

Taču – pagaidām pērnās lapas, vēju rotaļas izmantodamas, griežas savā pēdējā nolemtības dejā, un man negribas domāt ne par oligarhu sarunām (Katrs reiz saņems Dieva tiesas spriedumu, – ja paši cilvēki tā sapinušies un sasmērējušies, ka ne vārdam vairs ticēt, ne kam godīgo roku paspiest…), ne mēģināt saprast, no kurienes aug kājas par bēdīgi slavenajam OIK, ko čakli pieskata ZZS, aizvien vēl cerēdami, ka līdz vēlēšanām izdosies noturēties tā, lai vilks paēdis un kaza – dzīva. Taču vilks nekad nebūs paēdis, un kaza – jau tagad emigrē vai… knapi velk savu dzīvību tepat, tēvutēvu zemītē. Velk – tāpēc ka kaza un tāpēc, ka spītīga…

Negribas domāt par vēlēšanām Krievijā, kuru laikā Latvijā dzīvojošajiem krieviem ir tikai viena – joprojām varenā un plašā – dzimtene un tikai viens dievs-tēvs-aizstāvis-valdnieks Vladimirs Putins. Negribas domāt, cikreiz garāka kļūs Putina ēna Baltijas virzienā – šādi iedvesmotam un garīgi stiprinātam. Iespējams, ka viņš tagad visā nopietnībā atraisīs savu karatē jostu (Ir taču krievu valodā tāds vārds, tāds huligānisma apzīmējums, kas saucas “raspojasaļsja”)… Huligāns, viltīgi un nicīgi smīnēdams, vicinās dūres, bet labi audzinātie Rietumi  stāvēs un skatīsies, cenšoties saglabāt savu labo audzināšanu un pieklājību, vienlaikus cerot, ka pasaules huligāns reiz pats nāks pie prāta un beigs draudēt visiem un būt par draudu visam. Taču – diezin, vai. Tātad – atkal jāpaļaujas uz Dieva gribu, jācer uz viņa sapratni un cilvēkmīlestību? Bet Mīlestība jau sen un nemanāmi izplēn: aizvien biežāk par vecākiem, bērniem un līdzcilvēkiem mīlam savu amata krēslu, vairāk par patiesību – savu algu un nodrošināto dzīvi… Aizvien biežāk nākas ar rūgtumu un skumjām vērot, kā viena daļa no tiem, kas vēl pērnajā pavasarī plauka un zaļoja, kas rudeņos – mums visiem par prieku – mirdzēja rudenīgā zeltā, nu kļuvuši par… pēdējām lapām. Dejodami savu pēdējo, Nāves deju, viņi ne tikai bezspēcībā čab: viņi ienīst savu valsti un tautu, nodod visus un visu, ko vien iespējams nodot. Nodod par Jūdasa grašiem, izliekoties par tiem godīgākajiem, tīrākajiem un skaidrākajiem. Viņi teic: lūk, pavisam drīzi mums būšot jāmaksā par gāzi arī tad, ja to nelietojam! Un izrādās, – tautu tas nemaz nepārsteidz: mēs jau sen maksājam par dzīvi, ko nedzīvojam: par ceļiem, pa kuriem nav iespējams pabraukt; sūtām bērnus skolās, kuru Latvijā ar katru gadu kļūst aizvien mazāk; noskatāmies, kā saujiņa bailīgu pašlabuma meklētāju un komforta tīkotāju iznīcina garīgumu mūsu valstī – gan atsevišķos cilvēkos, gan tautā kopumā.

Taču – pavasaris nāk! Pērno lapu dejas drīz nomainīs asnu dzīšanas un pumpuru plaukšanas laiks! Tiesa, daudz vēl jādara, lai pavasara ziedēšana atnāktu ne vien dabā, bet arī cilvēku dvēselēs. Vispirms – manā un tavā, tad – mūsu bērnos un bērnubērnos. Un tad – visā Latvijā! Ne tikai funkcionāru izdomātajos un centīgi bīdītajos Baltā Galdauta pasākumos maijā, bet arī ikdienā – savās mājās, turot tīru gan savas mājas galdautu, gan sirdsapziņu.