Ko gan citu var iesākt žurnālists, ja ne pakasīt savu blusaino sānu – šī būs tā reize, kad pareflektēšu par savu lielo skumju…
Redziet, ap Lieldienu laiku Sēmes pagasta ārēs pa divi lāgi ieraudzīju stirnu barus, kas vienā gadījumā retināja ziemājus, otrā – vienkārši muka starp ganību žogiem no mana vientuļā kājāmgājēja stāva. Kā zināms, Lieldienas sanāca varen baltas – dažādi putni tricināja logus, pieprasot maizi, sēklas un citus labumus. Kopā ar bērniem šķirstījām putnu grāmatu, lai atpazītu citādi maz manītos viesus. Visa šī dabas būšana mani aizvilka uz mežu, kur ļāvos pārvarīgi vieglajam pavasara garam, taču – šīs noskaņas pārtrauca netālu notiekošās mežistrādes rosība – mašīnu trokšņi mijās ar krītošu koku dunu un krakšķiem, kas kokiem visticamāk nozīmē ko citu, nekā cilvēkiem. Lai nu neesmu liels kristīgo tradīciju ievērotājs, tomēr darbs Lieldienu svētdienā šķita pārspīlējums. Nu kam tik liela vajadzība, lai dzītos pēc peļņas dienu un nakti, un vēl brīvdienā, kas valstī svētku diena!?
Taču – atgriežoties pie lielās skumjas,… pirms kādas nedēļas pa dažādiem meža līkločiem aiztipināju no Tukuma līdz Sēmei un nācās secināt, ka nav ne kilometra (!), kur mežā nebūtu kas izbraukāts vai nerēgotos cirsmas pleķis. Gribi negribi nācās prātā pārrevidēt pērn a/s «Latvijas Valsts meži» pārstāvju raitās valodas par aizvien labāku un videi draudzīgāku saimniekošanu, ainavu saglabāšanu, iespējamu zāģēšanas ierobežošanu putnu perēšanas laikā un tādā garā… Iespējams, mīļie, ka tā kaut kur notiek, taču ne Tukuma pusē. Varbūt pa lielam ar cipariem un tabulām tautu var nodullināt, taču es šo saprātīgo saimniekošanu vēlos redzēt konkrētā vietā – vietā, kur dzīvoju, jo kopīgiem principiem taču vajadzētu tikt ievērotiem it visur vienādi!? Ceru, ka pie cipariem un tabulām vēl atgriezīsimies, taču tas, ka putniem un zvēriem barība jāmeklē ārpus dabiskās vides, ne mežkopjiem, ne medniekiem, ne arī politiķiem godu nedara…